6. pants

Ministru kabinets uzskata, ka tiesvedība šajā lietā

būtu izbeidzama, jo apstrīdētā norma zaudējusi spēku.

Lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, nepietiek

tikai ar secinājumu, ka konkrētajā lietā var piemērot Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Likums paredz

Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to

darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi

apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas

nepieciešamību.

Lieta ierosināta uz tiesas pieteikuma pamata. Pieteikumā

norādīts, ka apstrīdētā norma būs jāpiemēro konkrētas

administratīvās lietas izspriešanā, un sniegts juridiskais

pamatojums tam, ka apstrīdētās normas saturam ir izšķiroša nozīme

izskatāmajā lietā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.

lpp.).

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1 panta

pirmās daļas 2. punktu un Administratīvā procesa likuma (turpmāk

- APL ) 104. panta otro daļu administratīvā tiesa, ja tā,

izskatot administratīvo lietu, konstatē, ka pastāv šaubas par to,

vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma

atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, tiesvedību lietā

aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai.

APL 104. panta trešā daļa citastarp paredz: ja tiesa atzīst,

ka Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam vai vispārējam

tiesību principam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro.

Administratīvajai tiesai ir pienākums lēmumā vai spriedumā

pamatot savu viedokli par konkrētās tiesību normas neatbilstību

augstāka juridiska spēka tiesību normām.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka konkrētajā lietā ir svarīgi

noskaidrot, vai apstrīdētā norma pieņemta atbilstoši Saeimas

piešķirtajam pilnvarojumam.

Ārējos normatīvos aktus var izdot tikai ievērojot Satversmi un

vispārējos tiesību principus. Valsts varas institūciju kompetenču

sadalījums - Satversmē noteiktā varas dalīšanas principa pamats -

ir iedzīvināts Satversmes institucionālās daļas normās. Šis

princips garantē valsts varas atzaru savstarpēju kontroli, lai

novērstu varas uzurpācijas tendences un sekmētu varas līdzsvaru

un mērenību [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra

sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu, 2006.

gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 6.2. punktu un

2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 12.

punktu] .

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas

pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības

priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2008. gada 23.

septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 14. punktu).

Savukārt tās atbilstība augstāka juridiska spēka normām ir

priekšnoteikums tam, lai tiesību norma varētu tikt piemērota.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt, vai

likumdevējs nav pretēji varas dalīšanas principam nodevis

izpildvarai savas kompetences jautājumu. Ņemot vērā minēto,

tiesvedība lietā ir turpināma.