9. pants

Ceļu satiksmes likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka

ceļu satiksmes tiesiskais pamats ir šis likums un citi likumi,

Ceļu satiksmes noteikumi un citi Ministru kabineta normatīvie

akti, valsts standarti, kā arī starptautiskie līgumi, kuru

dalībvalsts ir Latvija.

Ceļu satiksmes likumā ir noteiktas vispārējās prasības

transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanai. Transportlīdzekļu

vadīšanas tiesības ļauj personai vadīt attiecīgajai kategorijai

atbilstošu transportlīdzekli, pārvadāt pasažierus un kravu,

individuāli apmācīt personas vadīt transportlīdzekļus un veikt

citas normatīvajos aktos transportlīdzekļa vadītājam atļautās

darbības, piedaloties ceļu satiksmē. Personas tiesības vadīt

transportlīdzekļus apliecina attiecīgs ieraksts transportlīdzekļu

un to vadītāju valsts reģistrā un derīga transportlīdzekļa

vadītāja apliecība.

Ceļu satiksmes likuma 22. panta otrās daļas otrais teikums

paredz, ka "transportlīdzekļa vadītāja kvalifikācijas iegūšanas,

kā arī transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanas un

atjaunošanas kārtību un vadītāja apliecības izsniegšanas,

apmaiņas un atjaunošanas kārtību nosaka Ministru kabinets".

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesību normu saturs

noskaidrojams, izmantojot tiesību normu iztulkošanas metodes

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā

Nr. 2001-06-03 6. punktu un 2003. gada 4. februāra sprieduma

lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Tiesību normu iztulkošana nozīmē tiesību normas satura

izzināšanu, visupirms noskaidrojot tajā lietoto vārdu nozīmi.

Proti, likumdevēja izraudzītie vārdi norāda uz to, kāds

regulējums Ministru kabinetam jāizstrādā.

Jēdziens "kvalifikācija" tā vispārpieņemtajā nozīmē saprotams

kā sagatavotība kāda darba veikšanai, atzīšana par atbilstošu

kādām prasībām, parasti piešķirot attiecīgās tiesības.

Tātad Ministru kabinetam ir uzdots izstrādāt kārtību, kādā

persona var apliecināt savas teorētiskās un praktiskās zināšanas

ceļu satiksmes jomā.

No Ceļu satiksmes likuma izriet: ja persona iegūst

transportlīdzekļa vadītāja kvalifikāciju, tad tā var iegūt arī

transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, ko apliecinās vadītāja

apliecība.

Ceļu satiksmes likuma 22. panta otrās daļas otrajā teikumā

lietotie vārdi "transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atjaunošanas

kārtība" norāda gan uz to, ka noteiktos gadījumos personai var

aizliegt izmantot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, gan arī

uz to, ka tiesības vadīt transportlīdzekli var tikt atņemtas.

Ceļu satiksmes likuma 30. pantā likumdevējs skaidri un

nepārprotami noteicis, kādos gadījumos aizliegts izmantot

transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, savukārt 29. pantā

norādīts, kādos gadījumos transportlīdzekļu vadīšanas tiesības

var atņemt. Tāpat likumdevējs Ceļu satiksmes likuma 25. panta

ceturtajā daļā norādījis: ja personai transportlīdzekļu vadīšanas

tiesības ir atņemtas, tad vadītāja apliecība uzskatāma par

nederīgu.

Ja persona, kurai uz noteiktu laiku atņemtas transportlīdzekļu

vadīšanas tiesības, pēc attiecīgā termiņa beigām nav veikusi

tiesību normās noteiktās darbības transportlīdzekļu vadīšanas

tiesību atgūšanai, tad uzskatāms, ka personai šo tiesību nav

(sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 8. oktobra spriedumu

lietā Nr. SKA-400/2007).

Tātad transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana nozīmē, ka

personas spēja vadīt transportlīdzekļus nav uzskatāma par

atbilstošu dalībai ceļu satiksmē nepieciešamajai kvalifikācijai.

No likuma izriet: lai iegūtu tiesības vadīt transportlīdzekļus un

saņemtu vadītāja apliecību, ir jāapliecina savas teorētiskās un

praktiskās zināšanas, nokārtojot eksāmenu.

Satversmes tiesa norādījusi, ka jēdziens "kārtība" norāda uz

Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas

procedūras izstrādāšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20.

punktu).

Gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no iztulkošanas

metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas

vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās

metodes, iegūtais rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas

metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts (sk.

Satversmes tiesas 2005.gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu).

Lai noskaidrotu, vai likums pilnvaroja Ministru kabinetu

pieņemt tādu normu, kura paredz atbilstoša eksāmena nokārtošanu,

lai persona atgūtu transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, ir

jānoskaidro pilnvarojuma mērķis un apjoms.

9.1. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ar

pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt,

piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo

jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punktu).

Pilnvarojuma būtība izriet no Ceļu satiksmes likuma 2. panta.

Proti, likumdevējs izstrādājis šo likumu, lai noteiktu ceļu

satiksmes norises, ceļu satiksmes drošības organizatoriskos un

tiesiskos pamatus Latvijā un tādējādi aizsargātu cilvēku dzīvību

un veselību, vidi, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām

piederošo mantu.

Līdz ar to arī regulējumam, kuru Ministru kabinets izstrādā,

pamatojoties uz Ceļu satiksmes likumu, ir jāsasniedz tāds pats

mērķis, kādu likumdevējs vēlējies sasniegt, pieņemot minēto

likumu.

Arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

politikas komisija uzsver Noteikumu Nr. 173 ciešo sasaisti ar

Ceļu satiksmes likumā formulēto mērķi.

9.2. Lai sasniegtu Ceļu satiksmes likumā paredzēto

mērķi, likumdevējs noteicis, ka viens no transportlīdzekļa

vadītāja uzvedības ietekmēšanas līdzekļiem ir transportlīdzekļu

vadīšanas tiesību atņemšana.

Ceļu Satiksmes likuma 29. panta otrā daļa paredz, ka

transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana ir sods, ko piemēro

par būtiskiem pārkāpumiem ceļu satiksmē. Šāds sods ietverts gan

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, gan

Krimināllikumā.

Satiksmes drošību apdraudoša nodarījuma kaitīgums un bīstamība

izpaužas tai apstāklī, ka persona, kuras rīcībā ir paaugstinātas

bīstamības avots, neievēro normatīvajos aktos ietvertos ceļu

satiksmes noteikumus vai transportlīdzekļu ekspluatācijas

noteikumus un rezultātā tiek radīts kaitējums cilvēka dzīvībai

vai veselībai (sk.: Hamkova D. Kāda ir

kriminālatbildība par satiksmes noteikumu pārkāpšanu // Jurista

Vārds, 2004. gada 24. februāris, Nr. 7).

Ceļu satiksmes noteikumu vai transportlīdzekļu ekspluatācijas

noteikumu pārkāpšana pati par sevi apdraud citus satiksmes

dalībniekus. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19. panta ceturto

daļu katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka

arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktās

prasības. Līdz ar to likumdevējs paredzējis, ka ir jānosaka

prasības transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanai un

izmantošanai, jo šāds regulējums nepieciešams sabiedrības

drošības labad.

9.3. Noteikumos Nr. 173 iekļautas normas, kas izriet no

Direktīvas 91/439/EEK. Šī direktīva paredz transportlīdzekļa

vadītāja prasmes pārbaužu un vadītāja apliecības izsniegšanas

standartu saskaņošanu Eiropas Savienības ietvaros. Direktīvas

91/439/EEK 7. panta 1. punkta "a" apakšpunkts noteic, ka vadītāja

apliecības tiek izdotas tikai tiem pretendentiem, kuri saskaņā ar

šīs direktīvas noteikumiem ir nokārtojuši praktiskās braukšanas

pārbaudi, kā arī teorētisko zināšanu pārbaudi un atbilst

medicīniskajām prasībām.

Direktīvas 91/439/EEK II pielikuma preambulā uzsvērts, ka

transportlīdzekļa vadītājam ir nepieciešamas zināšanas un

praktiskās braukšanas prasme, lai viņš spētu droši vadīt

transportlīdzekli un neradītu bīstamas situācijas ceļu

satiksmē.

Savukārt II pielikuma 2. pantā norādīts, kāda nozīme ir

transportlīdzekļa vadītāja zināšanām satiksmes drošības

jautājumos un izpratnei par tiem, bet 3. pants nosaka drošai

transportlīdzekļa vadīšanai nepieciešamo prasmju minimumu, kuru

personai jāspēj apliecināt.

Lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību, Eiropas Savienības

dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 91/439/EEK 8. panta 2. un 4.

punktu atsevišķos gadījumos var piemērot savas tiesību normas par

vadītāja apliecības atņemšanu, apturēšanu un anulēšanu (sk.,

piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 19.

februāra spriedumu lietā C‑321/07, ECR 113.

lpp., 90. punktu).

Var secināt, ka transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana

paredzēta tālab, lai sasniegtu Satversmes 116. pantā noteikto

leģitīmo mērķi - sabiedrības drošību.