10. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pilnvarojuma

apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties,

izstrādājot un izdodot tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 17.

punktu).

Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder

Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un

apmērā.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka prasība, lai likumdevējs

pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus jautājumus, mūsdienu

sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi grūti

īstenojama. Iemesls atkāpei no prasības, ka likumdevējam visi

jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, ir efektīvāka valsts varas

īstenošana, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot tikai

svarīgākos jautājumus, bet detalizētākai tiesību normu

izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts

institūciju (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15. punktu).

Ministru kabineta kompetencē ir izpildvaras darbības, tostarp

arī ārējo normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad likumdevējs

speciāli tam ir pilnvarojis izpildvaras institūciju. Ministru

kabinetam vai citai institūcijai var uzdot likuma ieviešanai

dzīvē nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta

likumā ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas

kārtība. Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību

normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas

īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 5.

punktu, 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr.

2006-05-01 10.4. punktu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 14. punktu).

Nosacījums, ka likumā jābūt gan tieši ietvertam pilnvarojumam

izdot noteikumus, gan norādītiem šo noteikumu galvenajiem

virzieniem, izriet no prasības, lai likumdevējs pats izšķirtu

tikai svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 21.novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

10. punktu).

10.1. Ministru kabinets nedrīkst izdot noteikumus

likumdevēja kompetencē esošos jautājumos. Par tādu svarīgu un

nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu reglamentāciju,

kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija,

jālemj likumdevējam pašam [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1.

oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu,

2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 7.

punktu, 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

30.1. punktu un 2010. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-44-01 11. punktu]. Izsverot konkrētā jautājuma

nozīmīgumu un saistību ar pamattiesībām, likumdevējam jāizlemj,

ciktāl šo jautājumu nepieciešams reglamentēt ar likumu.

Atbilstoši parlamenta virsvadības principam Saeima konkrēto

jautājumu risina ar likumu, kam ir tālejošas sekas, savukārt

Ministru kabinets šo jautājumu risina konkrētāk un detalizētāk,

izdodot noteikumus (sk.: Valsts prezidenta Konstitucionālo

tiesību komisija: 2010. gada 18. janvāra viedoklis "Par Saeimas

apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu

saņemšanai"// Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 20. janvāris, Nr.

10).

Satversmes tiesa uzsvērusi, ka tiesību normai, ar kuru

likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē

noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai noteikt šo

tiesību īstenošanas ierobežojumus, ir jābūt skaidrai un precīzai.

Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz

neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu. Ja likumdevēja

pilnvarojuma apjoms rada šaubas, Ministru kabinetam šis

pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties no personas

pamattiesību ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.

punktu).

10.2. Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot

atsevišķu Satversmes normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā

ar citām Satversmes normām. Satversmes vienotības principa

piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka Satversme ir vienots

veselums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu).

Šajā aspektā nepieciešams ņemt vērā apstākli, ka Satversmes

saturu veido arī vispārējie tiesību principi.

Latvija ir parlamentāra republika, kurā valdība saskaņā ar

Satversmes 59. pantu ir atbildīga Saeimas priekšā. Šajā

Satversmes normā ietverta gan parlamentārā kontrole, gan valdības

politiskā atbildība parlamenta priekšā (sk.: Dišlers K.

Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga, 2004, 101.

- 108. lpp.).

Likumdevēja pilnvarojumam Ministru kabinetam izdot ārējos

normatīvos aktus ir jāsaglabā varas savstarpējās kontroles un

līdzsvara attiecības, kā arī jāatbilst citiem tiesiskas valsts

principiem [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra

sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1.

punktu].

Likumdevējs, pilnvarojot izpildvaru izstrādāt regulējumu kādā

jautājumā, nedrīkst radīt risku, ka līdzsvars starp

likumdevējvaru un izpildvaru varētu nosvērties uz izpildvaras

pusi tiktāl, ka tiktu apdraudēts varas dalīšanas princips un līdz

ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas būtība.

10.3. Par pilnvarojuma atbilstību augstāka juridiska

spēka normām visupirms ir atbildīgs likumdevējs.

Ceļu satiksmes likuma 22. pants, kurā ietverts arī

pilnvarojums Ministru kabinetam izstrādāt transportlīdzekļu

vadīšanas tiesību iegūšanas un atjaunošanas kārtību, grozīts

vairākkārt (sk. likumprojektus Nr. 46/Lp9, Nr. 793/Lp9 un Nr.

1648/Lp9 http://titania.saeima.lv, aplūkoti 2010. gada 21.

decembrī, kā arī Latvijas Vēstnesi, 2007. gada 1. marts, Nr. 36;

2009. gada 4. aprīlis, Nr. 35 un 2010. gada 1. jūnijs, Nr.

86). Likumdevējs pilnvarojuma būtību nav grozījis. Tādējādi

secināms, ka nav bijušas šaubas par to, ka Ministru kabinets

apstrīdēto normu pieņēmis atbilstoši likumdevēja

pilnvarojumam.

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

politikas komisija - par minētajiem likumprojektiem atbildīgā

komisija - uzskata, ka Ministru kabinets pilnvarojumu izpildījis

atbilstoši likumdevēja gribai un apstrīdētā norma pieņemta

likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 12. - 13. lpp.).

Uzskats, ka likumā ietvertais pilnvarojums izpildīts

atbilstoši likumdevēja gribai, pats par sevi vēl nenozīmē, ka tas

atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.

Likumdevējam ar parlamentārās kontroles starpniecību vai

citiem tā rīcībā esošiem tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā, lai

pilnvarojums tiktu izpildīts atbilstoši Satversmei, kā arī

lietderības un saprātīguma apsvērumiem.

10.4. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka uz

pilnvarojuma pamata izdoti Ministru kabineta noteikumi veido to

normatīvo aktu daļu, kura radusies nevis likumu izstrādes, bet to

izpildes ceļā. Šo noteikumu saturu veido galvenokārt procesuālās

normas, kas darbojas kā iepriekš likumā noteikto tiesību

iedzīvināšanas instruments. Atsevišķos gadījumos Ministru

kabineta noteikumu saturu var veidot arī materiālās normas, taču

tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 16. punktu).

Likumdevējs Ceļu satiksmes likumā ietvēris vairākus

pilnvarojumus Ministru kabinetam izstrādāt noteikumus. Piemēram,

Ceļu satiksmes likuma 16. panta septītā daļa noteic, ka kārtību,

kādā tiek veikta transportlīdzekļu valsts tehniskā apskate un

transportlīdzekļu tehniskā kontrole uz ceļiem, nosaka Ministru

kabinets. Likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt,

kādos gadījumos un kādā kārtībā transportlīdzekļa vadītājs

nosūtāms uz veselības pirmstermiņa pārbaudi. Arī kvalifikācijas

prasības speciālistiem, prasības mācību iestādēm, kas sagatavo

transportlīdzekļu vadītājus, un transportlīdzekļu vadītāju

sagatavošanas programmas nosaka Ministru kabinets. Likumdevējs

pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt arī ceļu satiksmes kārtību

Latvijā, apstiprinot Ceļu satiksmes noteikumus.

Noskaidrojot likumdevēja pilnvarojuma apjomu, jāņem vērā tās

konkrētās nozares specifika, kuru likumdevējs uzdevis reglamentēt

Ministru kabinetam. Ceļu satiksmes nozarē nepieciešams

reglamentēt daudzus tehniska rakstura jautājumus atbilstoši

infrastruktūras attīstības pakāpei un sabiedrības vajadzībām.

Līdz ar to likumdevēja pilnvarojums šajā nozarē var būt formulēts

vispārīgi.

Ar likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai

viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība

un mērķi.