13. pants

Pilnvarojuma apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru

kabinets var rīkoties, izstrādājot un izdodot tiesību normas

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-40-03 10. punktu).

13.1. Uz pilnvarojuma pamata izdoti Ministru

kabineta noteikumi veido to normatīvo aktu daļu, kura radusies

nevis likumu izstrādes, bet to izpildes ceļā. Šo noteikumu saturu

veido galvenokārt procesuālās normas, kas darbojas kā iepriekš

likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas instruments. Atsevišķos

gadījumos Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī

materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz

likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu un 2011. gada

11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu).

B. Broka norāda, ka apstrīdētajā normā nav ietverta

informācija par algoritmu, formulu vai citiem kritērijiem kredīta

kopējo izmaksu noteikšanai un taisnīgai samazināšanai (sk.

lietas materiālu 42. lpp.). Taču apstrīdētajā normā ir

noteikts kredīta devēja prasījuma tiesību apjoms. Pirmkārt,

kredīta devējam nav tiesību prasīt kompensāciju par kredīta

saistību pildīšanu pirms noteiktā termiņa. Otrkārt, kredīta

devējam ir tiesības prasīt no patērētāja tikai pamatotu un

samērīgu maksu par pakalpojuma administratīvajiem izdevumiem, ja

tādi rodas. Līdz ar to apstrīdētā norma nereglamentē procesuālus

jautājumus par maksājamās summas aprēķināšanas kārtību un

kritērijiem. Tā kā apstrīdētā norma ir materiāla, nevis

procesuāla, tā pamatoti neietver formulas vai algoritmus

detalizētu aprēķinu veikšanai.

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā

ietvertajā pilnvarojumā nav noteikts, ka Ministru kabinets būtu

tiesīgs izstrādāt tikai kopējo kredīta izmaksu taisnīgas

samazināšanas kārtību. Pilnvarojums reglamentēt kopējo kredīta

izmaksu taisnīgu samazināšanu ietver Ministru kabineta tiesības

noteikt kopējo kredīta izmaksu taisnīgas samazināšanas robežas un

kārtību. Līdz ar to Ministru kabinets apstrīdētajā normā varēja

ietvert ne vien procesuālas normas, bet arī materiāltiesiska

rakstura regulējumu.

13.2. Satversmes tiesa konstatē, ka aizliegums

prasīt kompensāciju no patērētāja par kredīta saistību

pirmstermiņa izpildi pastāvēja jau pirms Noteikumu Nr. 692

stāšanās spēkā. Noteikumu Nr. 257 19. punktā bija noteikts

aizliegums kredīta devējam pieprasīt no patērētāja kompensāciju

par kredīta saistību pildīšanu pirms noteiktā termiņa.

Savukārt šobrīd spēkā esošajos Ministru kabineta noteikumos,

kas reglamentē patērētāja kreditēšanas līguma jautājumus, proti,

Noteikumos Nr. 1219, ir iestrādātas Direktīvas 2008/48/EK

prasības. Šī direktīva paredz kredīta devējam plašākas tiesības

nekā Direktīva 87/102/EEK, kuras prasības bija pārņemtas

Noteikumos Nr. 692 un kura ir atcelta no 2010. gada 12. maija.

Piemēram, Noteikumi Nr. 1219 paredz kredīta devējam tiesības

saņemt godīgu un objektīvi pamatotu kompensāciju par iespējamām

izmaksām, kas tieši saistītas ar kredīta atmaksu pirms termiņa.

Tomēr šo izmaksu robežas ir konkretizētas ar noteiktu procentuālu

apmēru no kredīta summas, kas atmaksāta pirms termiņa. Vienlaikus

jāatzīmē, ka šādas tiesības kredīta devējam piemīt, ja

kreditēšanas līgumā ir noteikta fiksēta aizņēmuma likme.

Var piekrist B. Brokas viedoklim, ka šobrīd spēkā esošajā

normatīvajā regulējumā kredīta devēja tiesības ir plašākas. Arī

Komercbanku asociācija savā argumentācijā atsaucas uz Direktīvas

2008/48/EEK nozīmi. Tomēr konkrētās lietas ietvaros Satversmes

tiesa izvērtē Noteikumu Nr. 692 atbilstību Satversmes 64. pantam.

Līdz ar to kredīta devējam salīdzinoši labvēlīgākais regulējums,

kas ietverts Direktīvā 2008/48/EK un Noteikumos Nr. 1219, nav

pamats apstrīdētās normas atzīšanai par neatbilstošu augstāka

juridiskā spēka tiesību normai.

13.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtā daļa

nedod Ministru kabinetam tiesības reducēt kopējās kredīta

izmaksas līdz administratīvajiem izdevumiem (sk. lietas

materiālu 3. lpp.). Komercbanku asociācija norāda, ka kredīta

devēja tiesībām prasīt kompensāciju nav sakara ar patērētāja

tiesībām prasīt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazinājumu un

Ministru kabinets neesot bijis pilnvarots lemt par minēto kredīta

devēja tiesību ierobežošanu (sk. lietas materiālu 36.

lpp.). Arī B. Broka norāda, ka nebūtu pamatota jēdziena

"kopējās kredīta izmaksas" reducēšana uz

"pamatotām un samērīgām pakalpojuma administratīvajām

izmaksām" (sk. lietas materiālu 51. lpp.).

Kā jau tika konstatēts šā sprieduma 12. punktā, Patērētāju

tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertā

pilnvarojuma mērķis ir patērētāja tiesību aizsardzība.

Pilnvarojums piešķir Ministru kabinetam plašu rīcības brīvību

noteikt, kādus maksājumus kredīta devējs ir tiesīgs pieprasīt no

patērētāja.

Aizliedzot kredīta devējam prasīt kompensāciju no patērētāja,

Ministru kabineta mērķis bija novērst tādus gadījumus, kad

patērētājam, īstenojot savas tiesības izpildīt kredīta saistības

pirms termiņa, papildus kopējo kredīta izmaksu segšanai būtu

jāmaksā arī kompensācija kredīta devējam. B. Broka pamatoti

norāda, ka kompensācija var būt kredīta kopējo izmaksu elements

(sk. lietas materiālu 48. lpp.). Ja nebūtu apstrīdētās

normas, kredīta devējs kredīta saistību pirmstermiņa izpildes

gadījumā vienlaikus ar pārējām kredīta izmaksām varētu prasīt

kompensāciju no patērētāja. Tā rezultātā patērētājam papildus

citu maksājumu veikšanai būtu jāatlīdzina kredīta devējam

radušies zaudējumi kompensācijas veidā.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka jautājums par

kredīta devēja tiesībām prasīt no patērētāja kompensāciju par

kredīta saistību pildīšanu pirms noteiktā termiņa nav nošķirams

no kopējām kredīta izmaksām. Ministru kabinets apstrīdētajā normā

bija tiesīgs noteikt, ka no patērētāja var prasīt nevis

kompensāciju, bet tikai pamatotu un samērīgu maksu par

pakalpojuma administratīvajiem izdevumiem.

Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, ka ar apstrīdēto normu

kopējās kredīta izmaksas tiekot reducētas līdz administratīvajiem

izdevumiem, nav pamatots, jo tas neatbilst Noteikumos Nr. 692

ietvertajam normatīvajam regulējumam. Saskaņā ar Noteikumu Nr.

692 27. punktu patērētāja pienākums ir maksāt procentus un citus

maksājumus par to laikposmu, līdz kuram patērētājs pilnībā

nokārto savas kredīta saistības. Līdz ar to maksa par

administratīvajiem pakalpojumiem kopējo kredīta izmaksu ietvaros

nav vienīgais maksājums, kuru kredīta devējs saskaņā ar Noteikumu

Nr. 692 IV nodaļas noteikumiem drīkst prasīt no patērētāja.

Ievērojot minēto, secināms, ka Ministru kabinets, pieņemot

apstrīdēto normu, nav pārkāpis likumdevēja piešķirto

pilnvarojumu, bet rīkojies tā ietvaros.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 64. pantam.