12. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Patērētāju

tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertais

pilnvarojums noteikt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu

ir saturiski neskaidrs un pretrunīgs (sk. lietas materiālu 5.

lpp.). Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta

ceturtā daļa redakcijā, kas bija spēkā apstrīdētās normas

pieņemšanas laikā, noteica, ka Ministru kabinets reglamentē

patērētāja kreditēšanas līgumā ietveramo informāciju,

nosacījumus, kad patērētāja kreditēšanas līguma prasības var

nepiemērot, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi un kopējo

kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu. Izskatāmajā lietā

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā

ietvertais pilnvarojums izvērtējams tiktāl, ciktāl tas attiecas

uz Ministru kabinetam piešķirtajām tiesībām noteikt kopējo

kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu.

12.1. Pilnvarojuma saturam ir jābūt skaidram, jo tas

atklāj pilnvarojuma būtību un jēgu. Nav pieļaujama personas

pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai

pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.

punktu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03

20. punktu).

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtā daļa

ir cieši saistīta ar šā panta trešo daļu. Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma 8. panta trešās daļas redakcija, kas bija

spēkā apstrīdētās normas pieņemšanas laikā, noteica, ka

patērētājam ir tiesības izpildīt savas saistības pirms patērētāja

kreditēšanas līgumā noteiktā termiņa un šajā gadījumā viņam ir

tiesības uz kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu. Līdz ar

to Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta trešā daļa

nepārprotami norāda, ka kredīta kopējo izmaksu taisnīga

samazināšana notiek, ja patērētājs izmanto tiesības izpildīt

savas saistības pirms noteiktā termiņa.

12.2. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma redakcijā,

kas bija spēkā apstrīdētās normas pieņemšanas laikā, bija

ietverta informatīvā atsauce uz Direktīvu 87/102/EEK. Tādējādi

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta normās

likumdevējs ir ietvēris prasības, kas izriet no Direktīvas

87/102/EEK. Šīs direktīvas normu pārņemšanu apstiprina arī

Noteikumu Nr. 692 VI nodaļā ietvertā norāde.

Direktīvas 87/102/EEK preambulā, kurā pamatota šīs

direktīvas nepieciešamība, norādīts, ka dalībvalstu tiesību aktos

pastāv lielas atšķirības patēriņa kredīta jomā, kuras citastarp

iespaido to preču un pakalpojumu brīvu apriti, ko patērētājs

iegādājas uz kredīta, un tādējādi tieši ietekmē kopējā tirgus

darbību. Tāpat Direktīvas 87/102/EEK preambulā konstatēts, ka

kopējā patēriņa tirgus izveide sniegtu labumu gan patērētājiem,

gan kredīta devējiem. Direktīvas preambulā vienlaikus uzsvērts,

ka patērētājs jāaizsargā pret negodīgiem līguma noteikumiem un ka

ir jānosaka visām kredīta formām piemērojamas prasības, lai

nodrošinātu patērētāju labāku aizsardzību.

Saskaņā ar Direktīvas 87/102/EEK 1. panta otrās

daļas "d" apakšpunktu kredīta kopējās izmaksas

patērētājam ir visas kredīta izmaksas, ieskaitot procentu

maksājumus un citus maksājumus, kuras tieši saistītas ar kredīta

līgumu un noteiktas saskaņā ar dalībvalstīs pastāvošajiem

noteikumiem vai darbībām, vai arī kurus dalībvalstis izstrādā.

Savukārt Eiropas Kopienu Padomes 1990. gada 22. februāra

Direktīvā 90/88/EEK, kas groza Direktīvu 87/102/EEK, patērētāja

kredīta kopējās izmaksas definētas kā visas izmaksas, ieskaitot

procentu maksājumus un citus maksājumus, kas patērētājam jāmaksā

par kredītu. Līdz ar to minētajās direktīvās ir definētas kopējās

kredīta izmaksas, norādot to sastāvdaļas vispārīgā formā un

attiecinot tās tikai uz patērētāju.

Direktīvas 87/102/EEK 15. pants noteic, ka

dalībvalstīm, lai aizsargātu patērētājus, nav liegts paturēt vai

pieņemt stingrākus noteikumus, kas ir savienojami ar Eiropas

Kopienas dibināšanas līgumā noteiktajiem dalībvalstu pienākumiem.

Tas nozīmē, ka Direktīvas 87/102/EEK normas par kopējo kredīta

izmaksu samazināšanu paredz tikai minimālo harmonizācijas līmeni,

atstājot dalībvalstīm plašu rīcības brīvību atbilstoša tiesiskā

regulējuma izstrādē.

Direktīvā 87/102/EEK un tās grozījumos kopējo kredīta izmaksu

jēdziens ir nepārprotami saistīts ar patērētāju, nevis kredīta

devēju. Var piekrist Ministru kabineta norādītajam, ka kopējo

kredīta izmaksu definīcija ietver tikai patērētāja, nevis kredīta

devēja izmaksas saistībā ar kredītu. Tādējādi kopējo kredīta

izmaksu taisnīgu samazināšanu var gaidīt nevis kredīta devējs,

bet patērētājs (sk. lietas materiālu 14. lpp.).

12.3. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ar likumdevēja

pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta,

lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

2010-40-03 10.4. punktu). Ja Patērētāju tiesību aizsardzības

likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertā likumdevēja pilnvarojuma

apjoms rada šaubas, tā saturu un mērķi var noskaidrot, vērtējot

šo pilnvarojumu kopsakarā ar Patērētāju tiesību aizsardzības

likuma mērķi.

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 2. pants noteic, ka šā

likuma mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju īstenot un

aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar ražotāju.

B. Broka norāda, ka patērētāju aizsardzības tiesības aizsargā

patērētāja kā vājāka tirgus dalībnieka mantiskās intereses

(sk. lietas materiālu 30. lpp.). Patērētājs ir īpašs

tiesisko attiecību subjekts, kurš bauda speciālu aizsardzību

(sk.: Broka B. Patērētāju tiesību aizsardzības aktualitātes //

Tiesību transformācijas problēmas sakarā ar integrāciju Eiropas

Savienībā. Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte,

2002, 335. lpp.). Turpretī kredīta devējs ir tāds tiesisko

attiecību dalībnieks, kurš mantiskā ziņā ir nesalīdzināmi

spēcīgāks par patērētāju. Tāpēc kredīta devējam šāda speciāla

aizsardzība nav nepieciešama. Patērētāju aizsardzības tiesību

būtībai un mērķim atbilst kredīta devēja mantisko interešu

ierobežošana.

Var piekrist B. Brokas viedoklim, ka kredīta kopējo izmaksu

samazināšana visupirms ir domāta tam, lai sniegtu mantisku labumu

patērētājam. Savukārt tikai sekundāra nozīme ir tam, vai

kreditoram vispār un cik lielā apmērā pienākas atlīdzība (sk.

lietas materiālu 45. lpp.).

Likumdevējs Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir paudis

savu gribu nodrošināt taisnīgu attieksmi pret patērētāju un

novērst situācijas, kurās kredīta devējs, izmantojot savas

ekonomiskās priekšrocības, varētu gūt nesamērīgu mantisku labumu

uz patērētāja rēķina. Nodrošinot taisnīgu attieksmi pret

patērētāju un ierobežojot kredīta devēja dominējošo stāvokli pušu

līgumattiecībās, apstrīdētā norma ir vērsta uz patērētāja un

kredīta devēja mantisko interešu sabalansēšanu.

B. Broka savā viedoklī norāda, ka apstrīdētā norma ir

netaisnīga pret kredīta devēju, jo nesamērīgi ierobežo tā īpašuma

tiesības (sk. lietas materiālu 48. lpp.). Var secināt, ka

izvērtējums tam, vai apstrīdētā norma ir taisnīga pret kredīta

devēju, ir veicams Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojuma kontekstā. Lai noskaidrotu, vai attieksme pret

kredīta devēju ir taisnīga, Saversmes tiesa šajā spriedumā

izvērtēs, vai apstrīdētajā normā ir noteikts īpašuma tiesību

ierobežojums un vai tas ir samērīgs.

12.4. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzējas apgalvojumam, ka Patērētāju tiesību aizsardzības

likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums ir

saturiski neskaidrs un pretrunīgs. Minētajā pantā ietvertā

pilnvarojuma saturs atspoguļo likumdevēja gribu un izsmeļoši

norāda to jautājumu loku, kuru detalizētāka reglamentācija

uzticēta Ministru kabinetam.

Tādējādi Ministru kabinetam dotā

pilnvarojuma saturs ir šāds: noteikt kopējo kredīta izmaksu

taisnīgu samazināšanu patērētāja interesēs, bet mērķis -

nodrošināt patērētāja tiesību aizsardzību.