9. pants

Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas

tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā

kārtībā un apjomā. Likumdošana ir likumu pieņemšana, proti,

tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 13.

punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka prasība, lai likumdevējs

pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus jautājumus, mūsdienu

sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi grūti

īstenojama. Iemesls atkāpei no prasības, ka likumdevējam visi

jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, ir efektīvāka valsts varas

īstenošana, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot tikai

svarīgākos jautājumus, bet detalizētākai tiesību normu

izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts

institūciju (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15. punktu).

Pilnvarojuma (deleģējuma) nosacījumi vispārīgi ir reglamentēti

Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Šā panta pirmās

daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot normatīvos

aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši

pilnvaro, turklāt pilnvarojumā jābūt norādītiem noteikumu satura

galvenajiem virzieniem.

Tā kā šādu normatīvo aktu izdošana ir pārvaldes darbība,

Ministru kabinets vai cita institūcija detalizē likumos ietverto

politisko gribu vai nosaka likumu īstenošanas kārtību.

Deleģējošajai normai ir jāidentificē likumdošanas deleģējuma

mērķis, saturs un apjoms tik skaidri, lai būtu saprotams, kādus

noteikumus valdība var izdot (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 14. un 17.

punktu).

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Ministru kabinets ir

ievērojis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu.