2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Senāts (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Norēķinu par pakalpojumiem

kārtības noteikumu 19.1 1. apakšpunkts redakcijā, kas

bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21.

novembrim, (turpmāk - apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam.

Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā ir civillieta, kurā pret

personu celta prasība par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas

pārvaldīšanas maksas un saņemto pakalpojumu apmaksas parāda

piedziņu. Parāda summā esot iekļauti maksājumi par starpību starp

mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos ar

skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijās un

remontā noplūdināto ūdens daudzumu (turpmāk - ūdens patēriņa

starpība). Maksājumi esot aprēķināti, pamatojoties arī uz

apstrīdēto normu, jo persona neesot laikus iesniegusi informāciju

par ūdens patēriņa skaitītāja rādījumiem (turpmāk - Rādījumi).

Lai gan saskaņā ar Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu

19. punktu gadījumā, ja veidojas ūdens patēriņa starpība, tā

sedzama atbilstoši atsevišķo dzīvokļu īpašumu skaitam, apstrīdētā

norma paredzot šo vispārējo kārtību nepiemērot. Proti, ūdens

patēriņa starpība tiekot sadalīta atbilstoši atsevišķo īpašumu

skaitam starp tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nav iesnieguši

informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas.

Apstrīdētajā normā noteiktais pienākums ierobežojot personas

tiesības uz īpašumu, jo samazinot tās naudas līdzekļu apmēru.

Šāds ierobežojums esot noteikts, pamatojoties uz pienācīgā

kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Apstrīdētās normas mērķis pēc būtības bijis pārnest ūdens

patēriņa starpības maksāšanas pienākumu uz tiem dzīvokļu

īpašniekiem, kuri nav korekti uzskaitījuši ikmēneša ūdens

patēriņu, un tādējādi novērst to, ka godprātīgajiem dzīvokļu

īpašniekiem, kuri laikus iesniedz informāciju par Rādījumiem,

tiktu aprēķināta papildu ūdens patēriņa starpība. Līdz ar to

apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību

aizsardzība.

Saskaņā ar apstrīdētās normas anotāciju šī norma esot

atrisinājusi jautājumu par metodi, kā noteikt ūdens patēriņa

starpības daļu, kas jāapmaksā dzīvokļa īpašniekam, kurš vismaz

trīs mēnešus pēc kārtas nav iesniedzis informāciju par

Rādījumiem. Šāda kārtība arī esot mudinājusi dzīvokļu īpašniekus

apzinīgāk pildīt savu pienākumu savlaicīgi iesniegt informāciju

par Rādījumiem. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis

esot piemērots apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tomēr izraudzītais līdzeklis neesot nepieciešams. Ministru

kabinets, grozot Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumus,

esot iekļāvis tajos 19.2 punktu, kas nosaka formulu,

pēc kuras aprēķina maksimālo piegādāto ūdens daudzumu, ņemot vērā

attiecīgajā pašvaldībā noteiktās ūdens patēriņa normas, kā arī

informāciju par to personu skaitu, kuras lieto ūdensapgādes

pakalpojumu konkrētajā atsevišķajā īpašumā. Līdz ar to Ministru

kabineta izraudzītais regulējums, kas piemērojams no 2019. gada

22. novembra, esot uzskatāms par tādu personas pamattiesības

mazāk ierobežojošu līdzekli, kas sasniedz leģitīmo mērķi tādā

pašā kvalitātē.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā norma esot arī

acīmredzami nesamērīga. Tajā neesot ņemti vērā papildu apstākļi,

kas var izraisīt ūdens patēriņa starpības rašanos, kā arī neesot

noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas. Ja ūdens patēriņa

starpības cēlonis ir ūdensapgādes sistēmas sliktais tehniskais

stāvoklis, tad, ņemot vērā to, ka par šīs starpības rašanos ir

atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki kopumā, neesot nedz taisnīgi,

nedz samērīgi tās radītās nelabvēlīgās sekas attiecināt tikai uz

atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem. Turklāt apstrīdētā norma

mazinot visa dzīvokļu īpašnieku kopuma ieinteresētību laikus

savest kārtībā dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko

stāvokli.