3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 105. pantam.

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma personai -

dzīvokļa īpašniekam - ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās

pamattiesības. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka primāri likumdevējs

ir uzticējis pašiem dzīvojamās mājas īpašniekiem izvēlēties

metodi, pēc kādas tie nosaka katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamo

daļu par saņemto pakalpojumu. Tikai tajos gadījumos, kad

konkrētas dzīvojamās mājas īpašnieki nav izmantojuši iespēju

pašiem savas privātautonomijas ietvaros izvēlēties tiem

pieņemamāko un, iespējams, konkrētajai dzīvojamai mājai

atbilstošāko metodi, likumdevējs esot iejaucies šajās

privāttiesiskajās attiecībās.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts, pamatojoties uz likumu. Tāpat minētajam pamattiesību

ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību

aizsardzība. Gan dzīvojamās mājas ievadā uzstādītais skaitītājs,

gan arī atsevišķajos dzīvojamā mājā esošos dzīvokļu īpašumos

uzstādītie skaitītāji veidojot vienotu uzskaites sistēmu. Tādēļ,

lai korekti noteiktu katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu,

esot būtiski tas, lai tiktu iesniegta informācija par visu

skaitītāju Rādījumiem. Proti, ar apstrīdēto normu esot risināts

jautājums par metodi, kā noteikt tāda dzīvokļa īpašnieka, kurš

nav iesniedzis informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc

kārtas, apmaksājamo daļu no kopējā dzīvojamās mājas ūdens

patēriņa. Tādā veidā esot nodrošinātas dzīvojamās mājas īpašnieku

kopuma un katra atsevišķā dzīvojamās mājas īpašnieka (dzīvokļa

īpašnieka) tiesības uz īpašumu, proti, tiesības saņemt

pakalpojumu un norēķināties par faktiski individuālajām

vajadzībām patērēto ūdens daudzumu atbilstoši katrā atsevišķajā

īpašumā patērētajam. Informācijas par Rādījumiem neiesniegšana ne

tikai liedzot iegūt datus par ūdens patēriņu dzīvojamā mājā un tā

sadali starp dzīvojamās mājas īpašniekiem, bet arī aizskarot

trešo personu tiesības saņemt samaksu par sniegto pakalpojumu.

Tātad ar apstrīdēto normu esot risināts jautājums par ūdens

patēriņa starpības sadali gadījumos, kad viens vai vairāki

dzīvokļu īpašnieki nav iesnieguši informāciju par viņu

atsevišķajā īpašumā izlietoto ūdens daudzumu, kā arī esot

nodrošināta no pakalpojuma sniedzēja un dzīvojamās mājas

īpašnieku civiltiesiskajām attiecībām izrietošo savstarpējo

saistību korektas izpildes iespēja. Likumdevēja izraudzītie

līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Pirmo grozījumu noteikumos, ar kuriem Norēķinu par

pakalpojumiem kārtības noteikumi tika papildināti ar apstrīdēto

normu, faktiski esot atspoguļoti iemesli, kuri apstrīdētās normas

izstrādes laikā bijuši tie, kuri, balstoties uz jomas ekspertu

zināšanām un toreizējo izpratni, uzskatīti par galvenajiem ūdens

patēriņa starpības rašanās cēloņiem. Tie konkrētajā brīdī esot

asociēti ar korektu paša dzīvokļa īpašnieka no normatīvajiem

aktiem izrietošu pienākumu izpildi vai neizpildi. Balstoties uz

toreizējām zināšanām, esot pieņemts tiesiskais regulējums, kas

atšķiras no pašlaik spēkā esošā regulējuma, jo citstarp ticis

uzskatīts, ka saistībā ar ūdens patēriņa normām pārvaldniekam nav

iespējas konstatēt, cik daudz personu dzīvo un saņem attiecīgo

pakalpojumu konkrētos dzīvokļu īpašumos. Savukārt jaunais

tiesiskais regulējums esot rezultāts, kas panākts, Ministru

kabinetam pēc diskusijām ar nozares ekspertiem reaģējot uz to, ka

izpratne par galvenajiem ūdens patēriņa starpības rašanās

cēloņiem ir mainījusies. Proti, ūdens patēriņa starpības rašanās

cēlonis varot būt saistīts ar dzīvokļu īpašnieku negodprātīgu

rīcību, dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas slikto tehnisko

stāvokli, avārijās, remontdarbos noplūdināto ūdens daudzumu,

ūdens kvalitāti, komercuzskaites mēraparāta darbību, dažādo ūdens

patēriņa skaitītāju jutību. Tomēr metode, kas iekļauta

apstrīdētajā normā, esot izraudzīta kā tobrīd identificētais

iedarbīgākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Ministru kabinets uzsver, ka tas, vai attiecībā uz konkrēto

dzīvokļa īpašnieku iestāsies apstrīdētajā normā paredzētās

tiesiskās sekas, ir tiešā veidā atkarīgs no konkrētās personas

darbības vai bezdarbības. Tas nozīmējot, ka jau pašā apstrīdētajā

normā ir iekļauts samērīgs mehānisms, kas nodrošinot pamattiesību

ierobežojuma iestāšanos tikai tādā gadījumā, ja persona ilgstoši

nav pildījusi tai noteikto pienākumu. Turklāt arī apstrīdētās

normas spēkā esības laikā Norēķinu par pakalpojumiem kārtības

noteikumos bijuši paredzēti tiesiski instrumenti, kas var tikt

izmantoti, lai maksimāli novērstu iespējamību, ka personai tiek

aprēķināta ūdens patēriņa starpība pat tādos gadījumos, kad tā

savām individuālajām vajadzībām ūdeni vispār nav patērējusi.

Proti, esot bijušas paredzētas dzīvokļa īpašnieka tiesības

paziņot pārvaldniekam par savu prombūtni, kuras laikā ūdens

atsevišķajā īpašumā netiks patērēts un informāciju par Rādījumiem

nebūs iespējams iesniegt. Tāpat gadījumos, kad dzīvokļa īpašnieks

nebija iesniedzis informāciju par Rādījumiem vai nebija

noteikumos paredzētajā kārtībā informējis pārvaldnieku par savu

prombūtni, pārvaldnieks ūdens patēriņu atsevišķajā īpašumā esot

aprēķinājis, ņemot vērā konkrētā atsevišķā īpašuma vidējo ūdens

patēriņu par pēdējiem trim mēnešiem, bet ne ilgāk kā trīs mēnešus

pēc kārtas. Līdz ar to nelabvēlīgās sekas, kas personai radušās

tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, neesot lielākas par

labumu, ko no šā ierobežojuma guvusi sabiedrība kopumā.