4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - norādījusi, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam, jo Ministru

kabinets esot pārkāpis tam noteiktā pilnvarojuma robežas.

Saeima norāda, ka kārtības, kādā ūdens patēriņš sadalāms starp

dzīvokļu īpašniekiem, tostarp attiecīgā pakalpojuma apmaksas

kārtības, noteikšana vispār ietilpst pilnvarojošās tiesību normas

- likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju" (turpmāk - Privatizācijas likums) 50. panta

piektās daļas - tvērumā. Tādējādi Ministru kabinets esot bijis

tiesīgs izdot noteikumus, kas noregulētu šo jautājumu. Tomēr

minētajā likuma normā ietvertais pilnvarojums neesot tulkojams

formāli, proti, tā, ka varētu tikt pieļauta jebkāda satura

noteikumu izstrādāšana attiecībā uz ūdens patēriņa starpības

sadali starp dzīvokļu īpašniekiem un šīs starpības apmaksu.

4.1. Saeima, pirmkārt, norāda, ka Ministru kabinets ir

pārkāpis tam piešķirtā pilnvarojuma robežas, jo neesot ievērojis

normatīvajos aktos noteikto un spēkā esošo regulējumu attiecībā

uz dzīvokļu īpašnieku tiesībām un pienākumiem, tostarp vispārējos

principus dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu

maksas segšanai.

Jau no Privatizācijas likuma 50. panta piektās daļas vārdiskā

formulējuma izrietot tas, ka likumdevējs ir paredzējis Ministru

kabineta tiesības noteikt uz visiem konkrētas dzīvojamās mājas

dzīvokļu īpašniekiem vienādi attiecināmus kritērijus katra

dzīvokļa īpašnieka apmaksājamās daļas par saņemto pakalpojumu

noteikšanai, kā arī šīs daļas apmaksas kārtību. Tomēr apstrīdētā

norma individualizējot konkrētu dzīvokļu īpašnieku kategoriju,

kurai nākoties segt visu ūdens patēriņa starpību. Tātad

apstrīdētā norma atkāpjoties no Privatizācijas likuma 50. panta

piektajā daļā noteiktā principa, ka katrs dzīvokļa īpašnieks

apmaksā noteiktu daļu no radušās ūdens patēriņa starpības, un

uzliekot šo maksāšanas pienākumu noteiktai dzīvokļu īpašnieku

kategorijai tikai tādēļ, ka šie dzīvokļu īpašnieki nav

izpildījuši formālas dabas pienākumu. Līdz ar to apstrīdētajai

normai esot sodoša rakstura ietekme un tā nostādot šīs personas

tiesiski nevienlīdzīgā un tām nelabvēlīgā situācijā, lai gan tāda

neesot bijusi likumdevēja iecere. Proti, likumdevējs neesot

pilnvarojis Ministru kabinetu izstrādāt individualizētus

kritērijus, kas turklāt vēl paredzētu dažiem dzīvokļu īpašniekiem

ar formāla rakstura pārkāpumu nesamērīgas sekas.

Turklāt apstrīdētā norma neatbilstot arī Latvijas tiesību

sistēmā nostiprinātajam principam, ka par kopīpašuma uzturēšanu

un ar to saistīto izdevumu segšanu atbild visi kopīpašnieki

proporcionāli sev piederošo domājamo daļu īpatsvaram kopīpašumā.

Kopīpašuma tiesības kopīpašnieks baudot samērīgi ar savu daļu

(savu domājamo daļu apmēru), un šis princips izpaužoties gan no

kopējās lietas gūstamo labumu gūšanā (sadalīšanā starp

kopīpašniekiem), gan zaudējumu segšanā, gan uz kopējo lietu

gulstošo nastu, apgrūtinājumu un lietas uzturēšanai vajadzīgo

izdevumu segšanā. Jēdziens "izdevumi" aptverot ne tikai

kopējās lietas saglabāšanas un uzturēšanas izdevumus, bet arī tās

apsaimniekošanas, pārvaldīšanas, remonta, pārbūves

(pārveidošanas), apdrošināšanas un citus ar kopējo lietu

saistītos izdevumus. Minētais princips esot pārņemts arī dzīvokļu

īpašumu un dzīvojamo māju pārvaldīšanu regulējošos normatīvajos

aktos.

Tādējādi ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu (uzturēšanu), kas

citstarp ietver arī ūdensapgādes pakalpojumu nodrošināšanu un

ūdensapgādes sistēmas uzturēšanu, saistītie izdevumi esot sedzami

atbilstoši dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās

daļas apmēram, jo visi dzīvokļu īpašnieki esot atbildīgi par

dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli. Tātad

arī šajā aspektā Ministru kabinets neesot ievērojis tam

likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas.

Tāpat Ministru kabinets apstrīdētajā normā esot paredzējis, ka

ūdens patēriņa starpībā iekļaujami arī ūdens zudumi, taču

Privatizācijas likuma 50. panta piektā daļa neparedzot Ministru

kabinetam tiesības regulēt arī tādas apstrīdētās normas

pieņemšanas gaitā neidentificētas situācijas, kuras nav

uzskatāmas par saņemtu pakalpojumu Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma izpratnē. Proti, ūdens zudumi varot veidoties

dažādu faktoru, piemēram, citu dzīvokļu īpašnieku negodprātīgas

rīcības, avārijas, remontdarbos noplūdinātā ūdens daudzuma,

dzīvojamās mājas ūdensapgādes sliktā tehniskā stāvokļa dēļ, un

šie faktori neesot uzskatāmi par saņemtu pakalpojumu.

4.2. Otrkārt, pēc Saeimas ieskata, Ministru kabinets

neesot vadījies no Satversmē noteiktajiem pamattiesību

ierobežojuma leģitimitātes testa kritērijiem.

Ministru kabinets neesot sabalansējis visu dzīvokļu īpašnieku

tiesības un tiesiskās intereses atbilstoši samērīguma principam,

un apstrīdētās normas sodošais raksturs un tajā paredzētās sekas

neesot samērīgas ar dzīvokļa īpašnieka pārkāpuma raksturu.

Apstrīdētā norma neesot uzskatāma par samērīgu un taisnīgu

risinājumu, kura izstrādāšanai likumdevējs Ministru kabinetu

pilnvarojis. Saeima neesot vēlējusies, lai Ministru kabinets šo

pilnvarojumu konkretizētu tādā veidā, kas dzīvokļa īpašniekam

acīmredzami nesamērīgi ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās

pamattiesības.

Pat ja tiktu uzskatīts, ka Ministru kabinets, izdodot

apstrīdēto normu, ir rīkojies atbilstoši pilnvarojumam,

apstrīdētā norma tomēr neesot uzskatāma par atbilstošu samērīguma

principam iepriekš minēto apsvērumu dēļ.