Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" 19.1 1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam

6. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma daļēji neatbilst Satversmes 105.

pantam.

Tieslietu ministrija pievienojas Ministru kabineta atbildes

rakstā norādītajiem apsvērumiem par to, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu tiesību normu, tam ir leģitīms mērķis - citu

cilvēku (gan pakalpojuma sniedzēja, gan citu dzīvokļu īpašnieku)

tiesību aizsardzība - un ka šāds ierobežojums ir piemērots un

nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Dzīvokļu īpašnieki kopumā esot atbildīgi par ūdensapgādes

sistēmas stāvokli dzīvojamā mājā, taču atsevišķos gadījumos

samaksa par ūdens zudumiem, kas saistīti ar avāriju vai

remontdarbiem, varēja tikt sadalīta tikai starp dažiem dzīvokļu

īpašniekiem (vai pat attiecināta uz vienu dzīvokļa īpašnieku).

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 105. pantam tiktāl, ciktāl atsevišķos gadījumos

dzīvokļa īpašniekam bija jāapmaksā ūdens patēriņa starpība, kurā

ierēķināta arī visa tā ūdens zuduma daļa, kas radusies avārijas

vai remonta rezultātā, lai gan par dzīvojamās mājas ūdensapgādes

sistēmas tehnisko stāvokli ir atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki

kopumā. Proti, pirmšķietami dzīvokļa īpašnieka pienākums segt arī

to ūdens patēriņa starpību, kura nav saistīta ar viņa

negodprātīgu rīcību, turklāt segt to neierobežotā apmērā, neesot

samērīgs.