7. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam.

Līdz brīdim, kad stājās spēkā apstrīdētā norma, dzīvokļu

īpašnieki ūdens patēriņa starpību esot seguši, to sadalot

proporcionāli ūdens patēriņam dzīvokļu īpašumos. Ekonomikas

ministrija grozījumu nepieciešamību esot skaidrojusi ar faktu, ka

bieži saņemti iedzīvotāju iesniegumi par to, ka viņiem regulāri

tiekot aprēķināta liela ūdens patēriņa starpība, nereti pat

vienādā apmērā ar to ūdens patēriņu, kas tiek uzrādīts

atsevišķajā īpašumā uzstādītajā ūdens patēriņa skaitītājā. Proti,

jo vairāk tika tērēts ūdens, jo vairāk nācies maksāt par radušos

ūdens patēriņa starpību, un tas neesot bijis taisnīgi.

Pirmo grozījumu noteikumi, ar kuriem tika pieņemta apstrīdētā

norma, sākotnēji, pēc tiesībsarga ieskata, esot bijuši

atbalstāmi, jo tiem vajadzējis mudināt dzīvokļu īpašniekus

apzinīgāk pildīt savus pienākumus - iesniegt informāciju par

Rādījumiem, uzstādīt verificētu ūdens skaitītāju, kā arī rūpēties

par dzīvokļa īpašumā esošā skaitītāja pārbaudi, jo šo pienākumu

izpilde kopumā palīdzētu novērst ļaunprātīgu ūdens skaitītāju

ietekmēšanu un bojāšanu, kā arī novērstu ūdens patēriņa starpības

uzkrāšanos. Tomēr pēc minēto grozījumu spēkā stāšanās tiesībsargs

esot saņēmis ļoti daudz iedzīvotāju sūdzību par ūdens patēriņa

starpības aprēķināšanas kārtību un ūdens zudumiem. Pēc

tiesībsarga ieskata, apstrīdētās normas spēkā esības laikā

normatīvais regulējums pieļāvis arī to, ka ilgstoši netika

risināts jautājums par patiesajiem ūdens zudumu (ūdens patēriņa

starpības) rašanās iemesliem, un šī situācija esot sasniegusi

kritiskas robežas. Tiesībsargs arī esot sniedzis viedokli, kurā

norādījis, ka iedzīvotāju sūdzību raksturs liecina: ar Norēķinu

par pakalpojumiem kārtības noteikumiem nav iespējams reāli

risināt jautājumu par ūdens patēriņa starpības rašanos, un līdz

ar to ilgstoši uzkrātā ūdens patēriņa starpība tiek pārnesta uz

iedzīvotājiem.

Tiesībsargs piekrīt tam, ka apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu tiesību normu, tam ir leģitīms mērķis - aizsargāt

pārējo, laikus informāciju par Rādījumiem iesniegušo dzīvokļu

īpašnieku intereses. Tāpat konkrētajā laikposmā izraudzītais

risinājums esot bijis piemērots pamattiesību ierobežojuma

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tomēr tiesībsargs norāda, ka Otro grozījumu noteikumi, kuri

stājās spēkā 2019. gada 22. novembrī un ar kuriem veikti

grozījumi Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos, liecina

par to, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varēja

sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Proti, iekļaujot Norēķinu par pakalpojumiem kārtības

noteikumos 19.2 punktu, kas nosaka formulu, pēc kuras

aprēķina maksimālo piegādāto ūdens daudzumu, Ministru kabinets

esot reaģējis uz apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību

nesamērīgo ierobežojumu un pilnveidojis šo normu nolūkā

līdzsvarot dažādās tiesības un likumiskās intereses. Pilnveidojot

regulējumu, likumdevējs pēc būtības esot atzinis to, ka

apstrīdētā norma bija acīmredzami nesamērīga.