3. pants

Pieteikumu iesniedzēji - Vidzemes apgabaltiesa un

Senāts (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka

Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās

19.1 2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2013.

gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim (turpmāk - Pirmā

apstrīdētā norma), kā arī Pakalpojumu apmaksas noteikumu

pārņemtajās mājās 11.2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no

2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim, (turpmāk

- Otrā apstrīdētā norma, abas kopā - apstrīdētās normas)

neatbilst Satversmes 105. pantam.

Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā ir civillietas, kurās pret

personām - dzīvojamās mājas īpašniekiem (dzīvokļu īpašniekiem) -

celtas prasības par daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanas un saņemto

pakalpojumu apmaksas parāda piedziņu. Šajās prasībās iekļauti

maksājumi par ūdensapgādes pakalpojumiem laikā, kad personām

piederošajos dzīvokļu īpašumos nebija uzstādīti ūdens patēriņa

skaitītāji. Saskaņā ar apstrīdētajām normām šajā periodā personu

ūdens patēriņa aprēķinā iekļauta starpība starp mājas kopējā

ūdens skaitītāja (komercuzskaites mēraparāta) rādījumu un

atsevišķajos dzīvokļu īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens

patēriņu (turpmāk - ūdens patēriņa starpība).

Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums ierobežo personas

tiesības uz īpašumu, jo samazina tās naudas līdzekļu apmēru.

Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Tāpat ir saskatāms šā

ierobežojuma leģitīmais mērķis - pārējo dzīvokļu īpašnieku, kuri

savos īpašumos ir uzstādījuši ūdens patēriņa skaitītājus,

interešu aizsardzība.

Apstrīdēto normu izdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

šajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Pēc Pieteikuma iesniedzējas Vidzemes apgabaltiesas

ieskata, pastāv personas pamattiesības mazāk ierobežojoši

līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Proti, pats apstrīdētās

normas izdevējs jau ir reaģējis uz pamattiesību ierobežojuma

nesamērību un ar 2021. gada Grozījumiem Pakalpojumu apmaksas

noteikumos pārņemtajās mājās iekļāvis 11.1 punktu -

formulu, pēc kuras aprēķina maksimālo piegādāto ūdens daudzumu

vienam dzīvoklim. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs Senāts norāda,

ka nepastāvēja citi līdzekļi, ar kuriem Pirmajā apstrīdētajā

normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu

sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās

noteiktais dzīvokļa īpašnieka pienākums apmaksāt visas ēkas ūdens

patēriņa starpību ir acīmredzami nesamērīgs. Apstrīdētās normas

vienai vai dažām personām, kuru dzīvokļu īpašumos nav uzstādīti

ūdens patēriņa skaitītāji, uzliek pienākumu apmaksāt ne vien savu

neuzskaitīto ūdens patēriņu, bet arī to ūdens patēriņa starpību,

kas var rasties citu iemeslu dēļ. Šādi citi iemesli ir saistīti

gan ar citu dzīvokļu īpašnieku negodprātīgu rīcību, gan

dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas slikto tehnisko stāvokli,

gan avārijā vai remontdarbos noplūdināto ūdens daudzumu, gan arī

nepilnībām komercuzskaites mēraparātos vai individuālajos ūdens

patēriņa skaitītājos. Līdz ar to atsevišķam dzīvokļa īpašumam var

tikt piemērots pārlieku liels ūdens patēriņa starpības apjoms,

neņemot vērā papildu apstākļus, kas var izraisīt ūdens patēriņa

starpību, un nenosakot maksimālās ūdens patēriņa normas. Turklāt

apstrīdētajās normās noteiktā ūdens patēriņa starpības apmaksas

metode mazina visa dzīvokļu īpašnieku kopuma ieinteresētību

rūpēties par dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko

stāvokli. Līdz ar to labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst

sabiedrība, nav samērīgs ar to indivīdu tiesībām un likumiskajām

interesēm, kuri cieš zaudējumu pamattiesību ierobežojuma

rezultātā.