4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105. pantam.

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas personai -

dzīvokļa īpašniekam - ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās

pamattiesības. Ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Apstrīdētās normas aizsargā gan dzīvojamās mājas īpašnieku

kopuma, gan arī katra atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības

neciest no nepamatota naudas līdzekļu samazinājuma, jo tās katrai

personai nodrošina iespēju norēķināties par tās faktiski patērēto

ūdens daudzumu. Apstrīdētās normas vērstas arī uz to, lai pārējie

dzīvojamās mājas īpašnieki varētu netraucēti saņemt ūdensapgādes

pakalpojumu un pakalpojuma sniedzējs - saņemt samaksu par sniegto

pakalpojumu. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu personu

tiesību aizsardzība.

Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai. Ar apstrīdētajām normām tika radīta metode,

pēc kuras nosakāma to dzīvokļu īpašnieku maksājamā daļa, kuru

dzīvokļu īpašumos ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti un līdz

ar to nav iespējams iegūt datus par individuālo ūdens patēriņu.

Dzīvojamā mājā ar kopēju ūdensapgādes sistēmu un kopēju ūdens

ievadu pakalpojums tiek sniegts pilnīgi visiem dzīvokļu

īpašniekiem. Ja dzīvokļu īpašnieku kopība ir lēmusi par katra

dzīvokļa īpašnieka maksājamās daļas noteikšanu pēc atsevišķajos

dzīvokļu īpašumos uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju rādījumiem,

bet dzīvojamā mājā ir tādas personas, kuras prasību par

skaitītāju uzstādīšanu nav izpildījušas, tad ūdens patēriņa

starpību sedz tikai šīs personas, nevis visi dzīvojamās mājas

īpašnieki.

Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas Vidzemes

apgabaltiesas apgalvojumam, ka tas, izdodot 2021. gada

Grozījumus, esot reaģējis uz personas pamattiesību ierobežojuma

nesamērību. Ministru kabinetam ir pienākums periodiski apsvērt,

vai tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un

nepieciešams, vai tas atbilst sociālajai realitātei un vai tas

kādā veidā nebūtu pilnveidojams. 2021. gada Grozījumi ir šādas

vērtēšanas rezultāts. Tie tika izstrādāti, reaģējot uz to, ka

izpratne par galvenajiem ūdens patēriņa starpības cēloņiem ir

mainījusies. Savukārt apstrīdēto normu izdošanas brīdī

nepastāvēja citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Ministru kabinets vērš uzmanību arī uz to, ka apstrīdētās

normas jau sākotnēji nebija plānotas kā vienīgais veids, kādā

tiek sadalīta dzīvojamā mājā izveidojusies ūdens patēriņa

starpība. Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās

19.1 punktā un Pakalpojumu apmaksas noteikumu

pārņemtajās mājās 11. punktā papildus apstrīdētajā normā

minētajam gadījumam bija norādīti arī citi gadījumi, kuros

uzskatāms, ka dzīvokļa īpašnieks savus pienākumus attiecībā uz

ūdens patēriņa uzskaiti nepilda godprātīgi, piemēram, izmanto

neverificētu ūdens patēriņa skaitītāju.

Lai gan faktiski varēja rasties tāda situācija, ka vienam

dzīvokļa īpašniekam jāapmaksā visas dzīvojamās mājas ūdens

patēriņa starpība, apstrīdētajās normās paredzētās tiesiskās

sekas iestājās tikai tad, ja persona nebija izpildījusi pienākumu

uzstādīt ūdens patēriņa skaitītāju. Apstrīdētajās normās iekļautā

metode ūdens patēriņa starpības apmaksāšanai nodrošināja iespēju

noteikt katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu un veikt korektu

pakalpojuma apmaksu arī tajos gadījumos, kad viens vai vairāki

dzīvokļu īpašnieki savos dzīvokļos ūdens patēriņa skaitītājus nav

uzstādījuši. Līdz ar to nelabvēlīgās tiesiskās sekas, ko personai

rada tās pamattiesību ierobežojums, nav lielākas par labumu, ko

no šā ierobežojuma guvusi sabiedrība.