2. pants

Pieteikumu iesniedzēja - Rīgas pilsētas tiesa

(turpmāk - Pieteikumu iesniedzēja) - uzskata, ka Norēķinu par

pakalpojumiem kārtības noteikumu 19.14. apakšpunkts

redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019.

gada 21. novembrim (turpmāk - apstrīdētā norma), neatbilst

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105.

pantam.

Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā ir civillietas, kurās pret

personām - dzīvokļu īpašniekiem - celtas prasības par

daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanas un saņemto pakalpojumu apmaksas

parāda piedziņu. Parāda summā ir iekļauti maksājumi par starpību

starp mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos

ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijās

un remontā noplūdināto ūdens daudzumu (turpmāk - ūdens patēriņa

starpība). Maksājumi aprēķināti, pamatojoties uz apstrīdēto

normu, jo personas nebija verificējušas ūdens patēriņa

skaitītājus triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa

beigām.

Apstrīdētajā normā noteiktais pienākums ierobežo personas

tiesības uz īpašumu, jo samazina tās naudas līdzekļu apmēru.

Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un tam ir leģitīms

mērķis.

Tomēr apstrīdētā norma ir acīmredzami nesamērīga. Tajā nav

ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt ūdens patēriņa

starpības rašanos, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa

normas. Ja ūdens patēriņa starpības cēlonis ir ūdensapgādes

sistēmas sliktais tehniskais stāvoklis, tad, ņemot vērā to, ka

par šīs starpības rašanos ir atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki

kopumā, nav nedz taisnīgi, nedz arī samērīgi šādas nelabvēlīgās

sekas attiecināt tikai uz atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem.