3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 105. pantam.

Apstrīdētā norma personai - dzīvokļa īpašniekam - ierobežo

Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības. Ierobežojums ir

noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību

normu. Pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

cilvēku tiesību aizsardzība. Gan dzīvojamās mājas ievadā

uzstādītais skaitītājs, gan arī atsevišķajos dzīvojamā mājā

esošos dzīvokļu īpašumos uzstādītie skaitītāji veido vienotu

uzskaites sistēmu. Tādēļ ir būtiski, lai visos dzīvokļos būtu

uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji, kas atbilst visām normatīvo

aktu prasībām.

Ūdens patēriņa skaitītāji, kuri neatbilst normatīvo aktu

prasībām un kuru fiksētie rādījumi šo normatīvo aktu ietvaros nav

izmantojami, izjauc vienoto pakalpojuma uzskaites un norēķinu

kārtību dzīvojamā mājā. Tas liedz gūt ticamus datus par ūdens

patēriņu dzīvojamā mājā un ūdens patēriņa sadali starp dzīvokļu

īpašniekiem, kā arī aizskar trešo personu tiesības saņemt samaksu

par sniegto pakalpojumu.

Apstrīdētā norma ir piemērota un nepieciešama leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo noteica to īpašnieku maksājamo daļu, kuru

dzīvokļos uzstādīto skaitītāju fiksētos datus par ūdens patēriņu

nebija iespējams izmantot tādēļ, ka skaitītāji nebija atbilstoši

normatīvo aktu prasībām. Tādējādi tika nodrošināta iespēja

noteikt katra īpašnieka maksājamo daļu par saņemto pakalpojumu

atbilstoši faktiski patērētajam ūdens apjomam, kā arī panākt to,

lai īpašnieku un pakalpojuma sniedzēju savstarpējās saistības

tiktu izpildītas korekti. Gan Norēķinu par pakalpojumiem kārtības

noteikumos iekļautās tiesību normas kopumā, gan arī apstrīdētā

norma atspoguļo apstākļus, kuri minēto noteikumu izstrādes un

pieņemšanas laikā, pamatojoties uz jomas ekspertu zināšanām un

situācijas izpratni, tika uzskatīti par galvenajiem ūdens

patēriņa starpības cēloņiem.

Apstrīdētajā normā paredzēto tiesisko seku iestāšanās ir

atkarīga no konkrētā dzīvokļa īpašnieka darbības vai bezdarbības,

nevis no tādiem apstākļiem, kuri nav atkarīgi no personas gribas.

Proti, tajā paredzētās tiesiskās sekas iestājas tikai tad, ja

persona nav izpildījusi tai noteikto pienākumu nodrošināt to, ka

ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti. Līdz ar to nelabvēlīgās

sekas, kas personai radušās tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā.