4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam, jo Ministru

kabinets pārkāpis tam noteiktā pilnvarojuma robežas.

Ministru kabinets bija tiesīgs noteikt kārtību ūdens patēriņa

starpības sadalei starp dzīvokļu īpašniekiem, jo vispār šīs

kārtības noteikšana ietilpst pilnvarojošās normas - likuma

"Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"

(turpmāk - Privatizācijas likums) 50. panta piektās daļas -

tvērumā. Pilnvarojums pats par sevi ļauj Ministru kabinetam

ierobežot dzīvokļu īpašnieku tiesības uz īpašumu. Tomēr minētajā

pantā ietverto pilnvarojumu nevar interpretēt formāli. Ministru

kabinets ir pilnvarots izdot tikai tādus noteikumus par ūdens

patēriņa starpības sadali starp dzīvokļu īpašniekiem, kas atbilst

gan minētajā likumā, gan arī citos normatīvajos aktos

ietvertajiem noteikumiem un principiem.

Ministru kabinets nav ievērojis spēkā esošo tiesisko

regulējumu par dzīvokļu īpašnieku tiesībām un pienākumiem,

tostarp vispārējos principus, pēc kādiem sedzami izdevumi par

dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem.

Pilnvarojošajā normā likumdevējs paredzējis, ka Ministru kabinets

ir tiesīgs noteikt uz visiem dzīvojamās mājas dzīvokļu

īpašniekiem vienādi attiecināmu kārtību, kādā nosakāma un

aprēķināma katra īpašnieka maksājamā daļa par saņemto

pakalpojumu. Turpretim apstrīdētā norma individualizē dzīvokļu

īpašniekus, kuriem jāsedz visa ūdens patēriņa starpība, proti,

nošķir no pārējiem tos dzīvokļu īpašniekus, kuru dzīvokļos esošie

ūdens patēriņa skaitītāji nav verificēti triju mēnešu laikā pēc

verificēšanas termiņa beigām. Tādējādi apstrīdētā norma atkāpjas

no pilnvarojošajā normā noteiktā un Latvijas tiesību sistēmā

nostiprinātā civiltiesību principa, ka par kopīpašuma uzturēšanu

un ar to saistīto izdevumu atlīdzināšanu atbild visi kopīpašnieki

proporcionāli sev piederošajai domājamai daļai kopīpašumā.

Pat ja atzītu, ka Ministru kabinets ir rīkojies atbilstoši

pilnvarojumam, apstrīdētā norma nav uzskatāma par atbilstošu

samērīguma principam, jo tajā paredzētās sekas nav samērīgas ar

dzīvokļa īpašnieka pārkāpumu.