6. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam,

ciktāl atsevišķos gadījumos dzīvokļu īpašniekiem jāapmaksā ūdens

patēriņa starpība, kurā ierēķināta arī visa tā ūdens zuduma daļa,

kas radusies avārijas, remonta vai citu tādu apstākļu rezultātā,

kuri nav saistīti ar konkrētā dzīvokļa īpašnieka rīcību.

Ar apstrīdēto normu tika nodrošināta iespēja aprēķināt katra

dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu par saņemto pakalpojumu

atbilstoši dzīvojamās mājas faktiski patērētajam ūdens apjomam un

panākt dzīvokļu īpašnieku un pakalpojuma sniedzēju savstarpējo

saistību korektu izpildi. Turklāt minētā ūdens patēriņa starpības

sadales kārtība mudināja dzīvokļu īpašniekus apzinīgāk pildīt

savu pienākumu - atkārtoti verificēt ūdens patēriņa

skaitītājus.

Apstrīdētā norma nevar atkāpties no civiltiesībās

pastāvošajiem kopīpašnieku savstarpējo attiecību principiem un

uzlikt visu ūdens patēriņa starpības atlīdzināšanas nastu

personai, kura triju mēnešu laikā pēc ūdens patēriņa skaitītāja

verificēšanas termiņa beigām nav atkārtoti veikusi tā

verificēšanu. Šāds dzīvokļa īpašniekam uzliktais pienākums -

atlīdzināt arī to ūdens zuduma starpību, kura nav saistīta ar

viņa negodprātīgu rīcību, turklāt atlīdzināt neierobežotā apmērā

-, ir nesamērīgs.