2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - AS "Sātiņi Energo

LM" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka

Noteikumu Nr. 221 53.1 punkta skaitlis un vārds

"10 gadus" un Noteikumu Nr. 561 68. punkta skaitlis un

vārds "10 gadus" (turpmāk kopā - apstrīdētās normas)

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

105. pantam.

Pieteikuma iesniedzēja koģenerācijā ražo elektroenerģiju un

siltumenerģiju un laikā līdz 2021. gada 30. novembrim saņēmusi

valsts atbalstu par dalību obligātajā iepirkumā. Laikā, kad tika

izdoti administratīvie akti par Pieteikuma iesniedzējas tiesībām

pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, -

2009. gada 16. jūlijā, 2009. gada 3. decembrī un 2012. gada 4.

septembrī - tiesību normas neesot paredzējušas termiņu obligātā

iepirkuma tiesību īstenošanai.

Atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka komersantu tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un par to saņemt

noteikta apmēra atlīdzību esot uzskatāmas par īpašuma tiesību

objektu Satversmes 105. panta izpratnē. Šādām ar administratīvo

aktu piešķirtām tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros par paaugstinātu cenu pašām par sevi piemītot

ekonomiska vērtība, un personai esot prasījuma tiesības uz to

realizāciju.

Ar apstrīdētajām normām Ministru kabinets esot noteicis, ka no

komersanta, kurš saņēmis tiesības obligātā iepirkuma ietvaros

pārdot elektroenerģiju un kura koģenerācijas stacijas uzstādītā

elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus, iepērk

koģenerācijas procesā saražoto elektroenerģiju 10 gadus, lai gan

Noteikumi Nr. 221 sākotnēji nenoteica konkrētu termiņu obligātā

iepirkuma tiesību īstenošanai. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja esot

pamatoti paļāvusies uz iespēju pārdot elektroenerģiju vismaz 20

gadus un par to saņemt noteikta apmēra atlīdzību. Pirmkārt, citās

Eiropas Savienības dalībvalstīs obligātā iepirkuma termiņš esot

pakārtots aptuvenajam koģenerācijas iekārtu kalpošanas laikam,

kas esot 20 gadi. Otrkārt, komersantiem, kuri piedalījās

obligātajā iepirkumā saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 16.

marta noteikumos Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas

ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu

noteikšanas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 262)

izvirzītajām prasībām, obligātā iepirkuma termiņš esot bijis

noteikts uz 20 gadiem. Maksa par obligātā iepirkuma ietvaros

pārdotu elektroenerģiju esot augstāka par tirgus cenu un

nodrošinot iespēju segt paaugstinātās ražošanas izmaksas. Nosakot

obligātajam iepirkumam 10 gadu termiņu, esot būtiski samazināti

Pieteikuma iesniedzējas ienākumi no elektroenerģijas pārdošanas.

Tātad ar apstrīdētajām normām tai esot aizskartas Satversmes 105.

pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo neesot

ievērots labas likumdošanas princips. No attiecīgo normatīvo aktu

projektu izstrādes dokumentiem, tajā skaitā anotācijām, neesot

iespējams izsecināt nedz to, vai un kāds ir apstrīdētajās normās

ietvertā ierobežojuma leģitīmais mērķis, nedz ierobežojuma

piemērotību šā mērķa sasniegšanai, nedz arī ietekmi uz ražotājiem

un citus samērīguma apsvērumus. Turklāt, pieņemot apstrīdētās

normas, neesot ņemts vērā tas, ka šīs normas nonāk pretrunā ar

tiesību sistēmu un vispārējo valsts politiku enerģētikas jomā,

kas citstarp esot vērsta uz atbalstu elektroenerģijas ražošanai

no atjaunīgajiem energoresursiem. Tāpat tās nenovēršot

pārkompensāciju elektroenerģijas ražotājiem un radot negatīvu

ietekmi ne vien uz ražotāju, bet arī uz visas sabiedrības

interesēm. Ministru kabineta pieļautie labas likumdošanas

principa pārkāpumi esot būtiski.

Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis varētu būt citu personu tiesību aizsardzība,

samazinot pārmērīgas izmaksas par elektroenerģijas galapatēriņu.

Tomēr izraudzītais līdzeklis neesot piemērots pamattiesību

ierobežojuma iespējamā leģitīmā mērķa sasniegšanai. No apstrīdēto

normu izstrādes materiāliem neesot iespējams secināt, vai un cik

lielā mērā noteiktais 10 gadu atbalsta termiņš tiešām samazina

šīs pārmērīgās izmaksas un vai cits, garāks termiņš patiešām

šādas nesamērīgas izmaksas radītu.

Ministru kabinets esot varējis ieviest alternatīvus

risinājumus ražotāju pārkompensācijas novēršanai, piemēram,

pagarinot atbalsta termiņu mazāku valsts atbalstu saņēmušajiem

ražotājiem vai ieviešot 20 gadu termiņu ar noteikumu, ka pirmos

10 atbalsta gadus publiskais tirgotājs iepērk elektroenerģiju par

pilnu maksu, bet nākamos 10 gadus - par samazinātu maksu.

Ražotāji atrodoties atšķirīgos apstākļos, un to iekšējās peļņas

normas aprēķini esot atšķirīgi. Tādēļ šādu samazinātu iepirkuma

maksu esot bijis iespējams diferencēt atbilstoši katra ražotāja

individuālajai situācijai.

Pārdot no atjaunīgajiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju

par tirgus cenu neesot rentabli, un ražotājs nespējot konkurēt ar

citiem ražotājiem, kas elektroenerģiju ražo no fosiliem

energoresursiem un ir spējīgi to pārdot par ievērojami zemāku

cenu. Tieši nevienlīdzīgās konkurences dēļ esot ieviesti atbalsta

mehānismi, tajā skaitā obligātais elektroenerģijas iepirkums.

Obligātais iepirkums esot nozīmīgs atjaunojamās enerģijas nozares

attīstības atbalsta mehānisms, un tam esot raksturīgs investorus

stimulējošs efekts.

Rēķinoties ar valsts atbalstu 20 gadu periodā, Pieteikuma

iesniedzējas paredzamā iekšējās peļņas norma pirms koģenerācijas

stacijas izveides esot aprēķināta kā 4,24 %. Projekta īstenošanas

laikā, kad Pieteikuma iesniedzēja jau piedalījās obligātajā

iepirkumā un kad tika ieviestas prasības pārkompensācijas

novēršanai, esot veikti jauni iekšējās peļņas normas aprēķini.

Proti, 2017. gadā Pieteikuma iesniedzējai piederošās

koģenerācijas stacijas iekšējās peļņas norma bijusi 1,421 %,

savukārt konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī tā bijusi

negatīva, proti, -3,838 %. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja pēc

valsts atbalsta saņemšanas obligātā iepirkuma veidā neesot guvusi

labumu. Saskaņā ar veiktajiem aprēķiniem par darbību pēdējos

trijos gados tā bez valsts atbalsta saņemšanas nespēšot

nodrošināt rentablu darbību, bet ik mēnesi cietīšot zaudējumus

vairāk nekā 130 000 euro apmērā.

Izmaiņas tiesiskajā regulējumā, jauni nodokļi un atbalsta

termiņa ierobežošana esot pretrunā ar tiesiskās noteiktības un

stabilitātes principiem un būtiski apgrūtinot Pieteikuma

iesniedzējas iespējas turpināt efektīvi ražot elektroenerģiju.

Turklāt, beidzoties valsts atbalsta termiņam, Pieteikuma

iesniedzējai paaugstināšoties uzņemto parāda saistību

neizpildīšanas risks. Tas varot novest pie elektroenerģijas

ražošanas pārtraukšanas un Pieteikuma iesniedzējas maksātnespējas

procesa un likvidācijas.

Ja Pieteikuma iesniedzējai iepriekš piešķirtā valsts atbalsta

izmaksāšana turpinātos, tiktu tikai minimāli sadārdzināti

elektroenerģijas galalietotāju rēķini. Tas esot saistīts ar to,

ka proporcionāli lielāko valsts atbalsta daļu par

elektroenerģijas ražošanu saņēmuši tieši tie ražotāji, kuri

saņēmuši garantētos jaudas maksājumus. Tāpat esot jāņem vērā, ka

obligātā iepirkuma termiņa noteikšana uz 10 gadiem potenciāli var

sadārdzināt siltumapgādes izmaksas, jo ražotāji, kuri saņēma

valsts atbalstu par elektroenerģijas ražošanu, varējuši arī

noteikt zemākas cenas siltumenerģijai. Tas nozīmējot, ka

siltumenerģijas cenu kāpumu varētu radīt gan cenu pieaugums pats

par sevi, gan arī tas, ka vairāki ražotāji būs spiesti izbeigt

darbību pēc valsts atbalsta termiņa beigām. Ražotājiem izbeidzot

darbību, negatīvi tikšot ietekmēta gan Latvijas tautsaimniecība,

gan enerģētiskā neatkarība un enerģijas ieguves drošums.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja

norāda, ka neesot pamatots arguments par tās elektrostacijas

projekta nerentabilitāti. Tieši pretēji - uzvara Eiropas

Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējuma konkursā un

nepārtraukta enerģijas ražošana vairāk nekā 10 gadu garumā

apstiprinot to, ka projekts bijis dzīvotspējīgs.

Uz labas likumdošanas principa pārkāpumu norādot tas, ka

nevienā no normatīvo aktu projektu anotācijām neesot sniegts

pienācīgs apstrīdētajās normās noteiktā termiņa pamatojums.