3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētos aktus, -

Ministru kabinets - norāda, ka tiesvedība lietā

izbeidzama, jo ar apstrīdētajām normām netiekot aizskartas tādas

Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas ietilpst Satversmes 105.

panta tvērumā.

Komercdarbības atbalsts esot aizliegts, izņemot gadījumus, kad

atbalsta programma vai individuālais atbalsta projekts atbilst

Eiropas Savienības tiesību aktiem un tajos noteiktajām

piemērojamām procedūrām. Noteikto atbalsta termiņa ierobežojumu -

10 gadi - esot vērtējusi arī Eiropas Komisija tās 2017. gada 24.

aprīļa lēmumā valsts atbalsta lietā Nr. SA.43140 (2015/NN)

"Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un

koģenerācijai" (turpmāk - Komisijas lēmums). Valsts atbalsts

esot atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu un atbilstošu Kopienas

2001. un 2008. gada pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides

aizsardzībai. Atbilstoši minētajām pamatnostādnēm dalībvalstis

varot piešķirt darbības atbalstu vienīgi līdz iekārtu pilnīgai

amortizācijai saskaņā ar parastajiem grāmatvedības noteikumiem.

Nevienam citam ar attiecīgajām iekārtām ražotam enerģijas veidam

atbalstu piešķirt nevarot. Latvija esot apstiprinājusi, ka valsts

atbalsta kopējais periods nepārsniedz šā veida aktīvu parasto

amortizācijas laiku.

Atbalsts elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un no

atjaunīgajiem energoresursiem esot paredzēts tādēļ, lai veicinātu

šādas elektroenerģijas ražošanu, kompensējot tās ražotājiem

izmaksas un vienlaikus nodrošinot tiem saprātīgu peļņu. Ministru

kabineta uzdevums esot izstrādāt tādu kārtību, kas ne tikai

veicinātu noteikta veida elektroenerģijas ražošanu, bet arī

nodrošinātu to, ka visiem elektroenerģijas lietotājiem tiek

piegādāta elektroenerģija par pamatotām cenām.

Ministru kabinets atsaucas uz pētījumu par investīciju atdevi,

kas apliecinot, ka koģenerācijas stacijās ar jaudu līdz četriem

megavatiem veiktos ieguldījumus var atgūt 10 gadu laikā. Turklāt

komersants gūstot saprātīgu peļņu no šiem ieguldījumiem. Līdz ar

to neesot pamata aizsargāt ražotāja vēlmi saņemt atbalstu ilgāk

nekā 10 gadus, jo atbilstoši Ministru kabineta rīcībā esošajai

informācijai ilgāks atbalsta periods dotu ražotājiem iespējas gūt

nesamērīgi lielus kopējos gala ienākumus. Tomēr personas interese

gūt peļņu neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā, jo šāda

abstrakta iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību

objektu. Tādējādi Satversmes 105. pantā paredzētās tiesības uz

īpašumu neietverot ražotāju tiesības saņemt pārmērīgu peļņu un

ienākumus neierobežoti ilgā laika periodā. Attiecīgi ar

apstrīdētajām normām neesot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējas

tiesības uz īpašumu.

Pieņemot, ka ar apstrīdētajām normām tomēr ir ierobežotas

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu, vajagot ņemt

vērā, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu un tam ir leģitīms mērķis. Proti, ierobežojums esot

noteikts valsts atbalsta efektivizēšanai, lai nodrošinātu

enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu, kā arī novērstu

neierobežotu obligātā iepirkuma komponentes un galapatērētāju

elektroenerģijas izmaksu pieaugumu.

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

piemērots minēto mērķu sasniegšanai. Vienlaikus ar 10 gadu

termiņa noteikšanu valsts atbalstam tiekot veicināta tādu

elektroenerģijas ražotāju izveide, kuri ražo elektroenerģiju

augsti efektīvā koģenerācijā un elektroenerģijas ražošanā izmanto

atjaunīgos energoresursus, kā arī nodrošina turpmāku stacijas

darbību pēc atbalsta perioda beigām.

Aprēķinot esošā valsts atbalsta kopējo ietekmi visā atbalsta

sniegšanas laikā, iegūtie rezultāti rādot, ka atbalsta

nodrošināšana uz 20 gadiem nav ekonomiski pamatota, jo, ņemot

vērā naudas pašreizējo vērtību, šāda atbalsta apjoms

vienpadsmitajā gadā vairāku tehnoloģiju gadījumā jau ir

prognozētās elektroenerģijas tirgus cenas līmenī. Tāpat arī

iekšējās peļņas normas ierobežojums nesasniegtu pamattiesību

ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, jo

nenodrošinātu koģenerācijas staciju efektīvu darbību un

nenovērstu nekontrolētu obligātā iepirkuma komponentes pieaugumu.

Tādējādi nepastāvot citi, alternatīvi līdzekļi pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Termiņa noteikšana valsts atbalstam novēršot gan neefektīvu

koģenerācijas staciju darbību, gan obligātā iepirkuma komponentes

nekontrolētu pieaugumu elektroenerģijas galalietotājiem. Līdz ar

to tiekot sabalansētas sabiedrības intereses saņemt koģenerācijā

saražotu elektroenerģiju par saprātīgu cenu un komersantu

intereses atgūt veiktos ieguldījumus kopā ar atdevi no šiem

ieguldījumiem.

Tiesiskais regulējums ražotājiem, kuri piedalījās obligātajā

iepirkumā saistībā ar elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, un

ražotājiem, kuri elektroenerģiju ražoja no atjaunīgajiem

energoresursiem, esot bijis atšķirīgs, citstarp arī atbalsta

apmēra un ilguma ziņā. Tādējādi neesot pamatota Pieteikuma

iesniedzējas atsauce uz Noteikumos Nr. 262 noteikto obligātā

iepirkuma ilgumu - 20 gadiem.

Pieteikuma iesniedzējas tiesības piedalīties obligātajā

iepirkumā esot beigušās 2021. gada 30. novembrī. Savukārt

grozījumi Noteikumos Nr. 221, ar kuriem noteikts 10 gadu atbalsta

termiņš, pieņemti 2012. gada 28. augustā. No minētā izrietot, ka

Pieteikuma iesniedzēja varēja pārkārtot savu komercdarbību

vairāku gadu garumā, lai spētu turpināt koģenerācijas stacijas

darbību arī pēc valsts atbalsta beigšanās.

Neesot konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējai būtu bijis

pamats paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums netiks mainīts,

un, ja ir bijis, tad šāda paļaušanās neesot aizsargājama. Ņemot

vērā kopējo pārejas perioda ilgumu, neesot konstatējams, ka

izskatāmajā gadījumā attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju būtu

pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.