23. pants

Visbeidzot, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda arī tā atbilstība,

proti, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās

pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko

no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Konkrētajā gadījumā Ministru kabineta uzdevums, ierobežojot

tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros ar 10 gadu termiņu, bija līdzsvarot elektroenerģijas

ražotājiem Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos

ietvertās tiesības uz īpašumu ar apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmajam mērķim atbilstošajām

tiesībām un likumiskajām interesēm, tostarp nepieciešamību

nodrošināt ekonomiski pamatotas galapatērētāju izmaksas un valsts

budžeta līdzekļu ietaupījumu.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām

un likumiskajām interesēm.

23.1. Noteikumu Nr. 604, ar kuriem Noteikumi Nr. 221

papildināti ar 53.1 punktu, projekta anotācijā

norādīts, ka valsts atbalsts nedrīkst būt neierobežots laikā.

Ministru kabinets savā atbildes rakstā ir norādījis, ka valsts

atbalstam jābūt terminētam, lai to varētu pārskatīt saskaņā ar

tehnoloģisko attīstību. Uz to, ka valsts atbalstam jābūt

terminētam, ir norādījušas arī vairākas pieaicinātās personas

(sk., piemēram, lietas materiālu 5. sēj. 39. lp. un 11. sēj.

87. lp.). Tāpat Komisijas lēmumā ietvertā atziņa, ka atbalsts

var tikt piešķirts tikai līdz stacijas pilnīgai amortizācijai,

būtībā norāda uz to, ka konkrētajam atbalstam jābūt terminētam.

Pretējā gadījumā pastāv risks, ka valsts atbalsts varētu būt

pārmērīgs un secīgi ietekmēt galapatērētāju un likumsakarīgi arī

visas sabiedrības intereses.

Valsts atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti ne vien uz

Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts saistību, bet arī uz

Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa ievērošanu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-71-01 19.2. punktu). Proti, līdzsvarojot

elektroenerģijas ražotāju un visas sabiedrības intereses, jāņem

vērā arī valsts atbalsta mērķis un tas, ka visas sabiedrības

interesēs ir tiesiskais regulējums, kas paredzētu tikai tāda

valsts atbalsta piešķiršanu, kas ir ekonomiski pamatots un

atbilst taisnīguma principam.

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka atbalsts elektroenerģijas

ražošanai koģenerācijā un no atjaunīgajiem energoresursiem ir

paredzēts tādēļ, lai veicinātu šādas elektroenerģijas ražošanu

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-16-03 15.1. punktu). Proti, atbilstoši Eiropas

Savienības enerģētikas politikai valsts atbalsta mērķis ir

veicināt atjaunīgo energoresursu un augstas efektivitātes

koģenerācijas izvēršanu. Valsts atbalsta mērķis jo īpaši bija

palielināt atjaunīgo energoresursu enerģijas īpatsvaru bruto

enerģijas galaizlietojumā, proti, no 32,6 % 2005. gadā līdz 40 %

2020. gadā (sk. Komisijas lēmuma 4. punktu). Saskaņā ar

Centrālās statistikas pārvaldes Statistikas datubāzes datiem

2018. gadā no atjaunīgajiem energoresursiem saražotās enerģijas

īpatsvars bruto enerģijas galapatēriņā bija 40,02 %, 2019. gadā -

40,93 %, 2020. gadā - 42,13 %, bet 2021. gadā - 42,11 %

(Atjaunīgo energoresursu (AER) īpatsvars 2004-2021. Pieejams:

https://stat.gov.lv). Tādējādi, ciktāl ar apstrīdētajā normā

noteikto 10 gadu termiņu tiek sasniegti konkrētajā valsts

atbalsta jomā izvirzītie mērķi, Satversmes tiesai nav pamata

apšaubīt šāda atbalsta termiņa pamatotību.

Visas sabiedrības interesēs ir arī tas, lai valstī pastāvošā

valsts atbalsta shēma būtu saderīga ar Eiropas Savienības iekšējo

tirgu. Satversmes tiesa jau šā sprieduma 22. punktā norādīja, ka

Eiropas Komisija ir atzinusi valsts atbalstu par saderīgu ar

iekšējo tirgu, ņemot vērā Latvijas iesniegtos apsvērumus, tostarp

par 10 gadu valsts atbalsta termiņu komersantam, kuram pieder

koģenerācijas stacija ar jaudu, kas nepārsniedz četrus megavatus.

Proti, apstrīdētā norma tika norādīta kā tāda, kas tiecas novērst

pārkompensācijas risku, kas arī ir nosacījums atbalsta shēmas

atzīšanai par saderīgu ar iekšējo tirgu.

23.2. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, Ministru

kabinets, ierobežojot atbalsta ilgumu ar 10 gadiem, ir centies

aizsargāt elektroenerģijas galapatērētāju un visas sabiedrības

intereses. Satversmes tiesa uzsver, ka tiesiskās paļāvības

aizsardzības princips pieļauj valsts iespēju grozīt pastāvošo

tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 11. punktu).

Komersantam nav pamata tiesiski paļauties uz to, ka tiks

saglabāta pašreizējā situācija. Tā var tikt grozīta, Eiropas

Savienības iestādēm vai valsts iestādēm - kad valsts iestādes

īsteno Eiropas Savienības tiesības - izmantojot savu rīcības

brīvību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 7. augusta

sprieduma lietā C-120/17 66. punktu). Tādējādi

elektroenerģijas ražotājs nevar paļauties uz to, ka valsts

atbalsta termiņš netiks pārskatīts. Arī līgumos, kurus Pieteikuma

iesniedzēja noslēgusi ar publisko tirgotāju, bija norādīta

normatīvo aktu grozījumu iespējamā ietekme uz jau noslēgtiem

līgumiem. Tā, piemēram, 2014. gada 28. aprīļa līgumā par

elektroenerģijas iepirkumu ir norādīts: ja tiek grozīti spēkā

esošie tiesību akti, kas reglamentē elektroenerģijas iepirkumu no

elektroenerģijas ražotājiem, tad ar šo tiesību aktu grozījumu

spēkā stāšanās dienu attiecīgi mainās arī līgumā noteiktie

elektroenerģijas iepirkuma noteikumi (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 64.-69. lp.).

Pieteikuma iesniedzēja savu tiesisko paļāvību saista arī ar to

apstākli, ka ražotājiem, kuri piedalījās obligātajā iepirkumā

saskaņā ar Noteikumu Nr. 262 prasībām, bijis noteikts 20 gadus

ilgs obligātā iepirkuma termiņš.

Enerģētikas sektorā Eiropas Savienībā līdztekus pastāv

tiesiskais regulējums gan par atbalstu efektīvai elektroenerģijas

ražošanai koģenerācijā, gan par elektroenerģijas ražošanu no

atjaunīgajiem resursiem (sal. sk.: Sokolowski M. M. European

Law on Combined Heat and Power. New York: Routledge, 2021, p.

215). Latvijā obligātā iepirkuma sistēma ir veidota tā, ka

jau sākotnēji paredzēja atšķirīgus kritērijus valsts atbalsta

saņemšanai elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un

elektroenerģijas ražošanai no atjaunīgajiem energoresursiem.

Proti, saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 31. pantu

ražotāji, kuriem bija iespēja pielāgot savu uzņēmējdarbību, jau

sākotnēji varēja izvēlēties vienu no atbalsta mehānismiem. Šis

princips ir saglabāts arī šobrīd spēkā esošajā Elektroenerģijas

tirgus likuma 31. panta redakcijā, kas ražotājiem ļauj

izvēlēties, kādā veidā piedalīties obligātajā iepirkumā (sk.

Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā

2021-31-0103 35.2. punktu). Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai

un citiem komersantiem, kuri izvēlējās piedalīties obligātajā

iepirkumā saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz

elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, nevarēja izveidoties

tiesiskā paļāvība uz tādu termiņu obligātā iepirkuma tiesību

īstenošanai, kāds bija noteikts attiecībā uz elektroenerģijas

ražošanu no atjaunīgajiem resursiem.

Pieteikuma iesniedzēja norāda arī uz to, ka citās valstīs

līdzīga veida atbalstu paredzēts piesaistīt iekārtu aptuvenajam

kalpošanas ilgumam, kas esot aptuveni 20 gadi. Tomēr valsts

atbalsta periods šajā jomā nav visās valstīs vienāds. Piemēram,

Lietuvā tas ir 12 gadus, bet Vācijā 20 gadus ilgs (sk. Eiropas

Enerģētikas regulatoru padomes ziņojumu "Status Review of

Renewable Support "Statusi n Europe for 2018 and 2019",

p. 14. Pieejams: ceer.eu). Šajā spriedumā jau iepriekš tika

norādīts, ka konkrēta tāda termiņa noteikšana, kas vislabāk

atbilstu konkrētās valsts situācijai, ir valsts kompetencē, kur

tai ir plaša rīcības brīvība. Tādējādi tas, ka kādas citas valsts

tiesiskajā regulējumā ir noteikts citāds valsts atbalsta termiņš

nekā apstrīdētajā normā, nevar būt par pamatu tam, lai atzītu

apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu par nesamērīgu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2009. gada

10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas

ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju

koģenerācijā" 53.1 punkta skaitli un vārdu

"10 gadus" un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra

noteikumu Nr. 561 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu,

uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju

koģenerācijā" 68. punkta skaitli un vārdu "10

gadus" par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš