22. pants

Satversmes tiesai tālāk, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda arī tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai

leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat

iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Turklāt

saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, kurš no valsts un

sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2020-59-01 22. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka esot bijuši vairāki personas

pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi. Pirmkārt, Ministru

kabinetam bijusi iespēja pagarināt atbalsta termiņu mazāku valsts

atbalstu saņēmušajiem ražotājiem. Otrkārt, bijis iespējams

ieviest 20 gadu termiņu līdz ar nosacījumu, ka pirmos 10 atbalsta

gadus publiskais tirgotājs iepērk elektroenerģiju par pilnu

maksu, bet nākamos 10 gadus - par samazinātu maksu. Savukārt

Ministru kabinets norāda, ka valsts atbalsta nodrošināšana uz 20

gadiem nav ekonomiski pamatota. Pieteikuma iesniedzējas norādītās

alternatīvas nenodrošinātu stacijas efektīvu darbību un

nenovērstu nekontrolētu obligātā iepirkuma komponentes

pieaugumu.

Jau no valsts atbalsta skaidrojuma, kas ietverts LESD 107.

pantā, izriet tā būtība, proti, tas rada vai var radīt

konkurences izkropļojumu, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem

un ietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm (sk. arī Eiropas

Savienības Tiesas 2023. gada 12. janvāra sprieduma apvienotajās

lietās C-702/20, C-17/21 "GM" 51. punktu). Lai

novērstu to, ka valsts atbalsts rada vai var radīt konkurences

izkropļojumu iekšējā tirgū un ietekmē tirdzniecību starp

dalībvalstīm, LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts princips, ka

valsts atbalsts ir aizliegts. Tomēr atsevišķos gadījumos šāds

atbalsts var būt saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107.

panta 2. un 3. punktu.

Valsts atbalsts var būt saistīts ar dažādām jomām, bet tieši

enerģētikas jomā tas ir nozīmīgs instruments politikas virzīšanai

uz klimatneitralitāti (sk.: Schöning F., Ziegler C. What is

State Aid. In: Hancher L., de Hauteclocque A., Salerno F. M.

(Eds.) State Aid and The Energy Sector. Oxford: Hart, 2018, p.

4). LESD 107. panta 3. punkta "c" apakšpunkts ļauj

dalībvalstīm veidot atbalsta shēmas energoefektivitātes

veicināšanai un elektroenerģijas ražošanai no atjaunīgajiem

energoresursiem (sk. Komisijas lēmuma 67. punktu). Uz

klimatneitralitāti un vides aizsardzību kopumā tendēta valsts

atbalsta galvenais mērķis ir nodrošināt to, ka valsts atbalsta

pasākumu rezultātā atbalsta pozitīvā ietekme pārsniedz atbalsta

negatīvo iedarbību, kuras izpausme ir konkurences izkropļošana

(sk. Eiropas Komisijas paziņojuma - Pamatnostādnes par valsts

atbalstu klimata, vides aizsardzības un enerģētikas pasākumiem

(2022) (2022/C 80/01) - 3.3. punktu un Kopienas pamatnostādņu par

valsts atbalstu vides aizsardzībai (2008/C 82/01) 6.

apsvērumu). Līdz ar to valsts atbalstam ir jābūt tādam, lai

saglabātu konkurētspējīgu tirgu un novērstu nesamērīgu un

nepamatotu tirgus izkropļojumu (sk. Eiropas Parlamenta

rezolūcijas priekšlikumu par valsts atbalsta pamatnostādnēm

klimata, enerģētikas un vides jomā. Pieejams:

europarl.europa.eu). Viens no veidiem, kā valsts var

rīkoties, lai izvairītos no šāda nesamērīga un nepamatota tirgus

izkropļojuma, ir valsts atbalsta termiņa noteikšana.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valstij ir plaša rīcības

brīvība pārskatīt valsts atbalsta shēmu, tostarp nosakot termiņu

valsts atbalsta īstenošanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2022.

gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 40.4.

punktu). Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka

dalībvalstīm nav pienākuma īstenot atbalsta shēmas saražotās

enerģijas izmantošanas veicināšanai un valsts bauda plašu rīcības

brīvību, lemjot par to, kādā veidā ir sasniedzami mērķi, kuru dēļ

tiek veidotas valsts atbalsta shēmas šajā jomā (sal. sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 11. jūlija sprieduma

apvienotajās lietās C‑180/18 u. c. "Agrenergy" 27.

punktu). Ministru kabinets, īstenojot savu rīcības brīvību un

nosakot 10 gadu termiņu obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai,

nav rīkojies patvaļīgi. Proti, 10 gadu termiņš ir atzīts par

tādu, kas nepārsniedz iekārtu parasto amortizācijas laiku (sk.

Komisijas lēmuma 28. punktu).

Lai īstenotu vienveidīgu un savstarpēji saskaņotu kontroli pār

valsts atbalstu, LESD 108. pants nosaka ekskluzīvu Eiropas

Komisijas kompetenci atzīt valsts atbalstu par saderīgu ar

iekšējo tirgu. Šajā spriedumā jau tika norādīts, ka ar Komisijas

lēmumu atbalsts, kas tika piešķirts laikposmā no 2007. gada 1.

jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim, ir atzīts par saderīgu ar

iekšējo tirgu. Eiropas Komisija, pieņemot lēmumu, ņēma vērā to,

ka Latvija iesniegusi detalizētus aprēķinus, kas apliecina, ka

visām atbalstītajām tehnoloģijām atbalsts ir ierobežots līdz

minimumam, kas nepieciešams, lai sasniegtu atbalsta mērķus

(sk. Komisijas lēmuma 97. punktu), kā arī Latvijas

norādīto, ka sākotnēji valsts atbalsta ietvaros pastāvēja

ievērojams pārmērīgas kompensācijas risks hidroenerģijas,

biomasas, biogāzes un dažādu veidu koģenerācijas stacijām (sk.

Komisijas lēmuma 30. punktu). Saskaņošanas procesa ietvaros

Latvija arī norādīja, ka koģenerācijas stacijās ar jaudu, kas

nepārsniedz četrus megavatus, atbilstoši apstrīdētajai normai

atbalsta ilgums ir 10 gadi (sk. Komisijas lēmuma 28. punktu un

Eiropas Komisijas atzinumu lietas materiālu 11. sēj. 150.-151.

lp.). Līdz ar to Eiropas Komisija par saderīgu ar iekšējo

tirgu atzina valsts atbalstu, ņemot vērā arī iepriekš minētos

Latvijas iesniegtos apsvērumus, tostarp par apstrīdētajā normā

noteikto 10 gadu valsts atbalsta termiņu komersantam, kuram

pieder koģenerācijas stacija ar jaudu, kas nepārsniedz četrus

megavatus.

Apkopojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa ņem vērā: 1)

valsts plašo rīcības brīvību valsts atbalsta jomā; 2) to, ka

Ministru kabinets, izmantojot savu rīcības brīvību, ir izdarījis

nepieciešamos apsvērumus, lai izšķirtos par konkrētu termiņu

tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros; 3) Eiropas Komisijas ekskluzīvo kompetenci valsts

atbalsta atzīšanā par saderīgu ar iekšējo tirgu; 4) to, ka

Eiropas Komisija par saderīgu ar iekšējo tirgu atzinusi valsts

atbalstu, ņemot vērā Latvijas iesniegtos apsvērumus, tostarp par

10 gadu valsts atbalsta termiņu komersantam, kuram pieder

koģenerācijas stacija ar jaudu, kas nepārsniedz četrus megavatus.

Ņemot visu to vērā, Satversmes tiesa secina, ka par saudzējošāku

līdzekli konkrētajos apstākļos nevar atzīt citu, alternatīvu

termiņu tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros, ja vien izraudzītais līdzeklis nav pretrunā

ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.

Papildus iepriekš minētajam Satversmes tiesa atzīst, ka abas

Pieteikuma iesniedzējas norādītās alternatīvas ir saistītas ar

tiesību pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros termiņa pagarinājumu, kas jebkurā gadījumā prasītu

finanšu līdzekļus gan no valsts, gan no sabiedrības. Līdz ar to

nav konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītie personas

pamattiesības mazāk ierobežojošie līdzekļi sasniegtu leģitīmo

mērķi tādā pašā kvalitātē.

Tātad nepastāv citi, saudzējošāki

līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu

iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.