2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzējs vai Augstākā tiesa) - lūdz Satversmes tiesu atzīt

apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 64. pantam.

Pieteikumā norādīts, ka Augstākās tiesas tiesvedībā ir lieta

Nr. A420442812, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Šajā lietā personai jau

bija piešķirtas tiesības pārdot hidroelektrostacijā saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Pieteicēja lūgusi

Ekonomikas ministriju palielināt obligātā iepirkuma ietvaros

pārdodamās elektroenerģijas apjomu. Tomēr, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, pieteicējai atteikts palielināt noteikto

elektroenerģijas iepirkuma apjomu. Gan pirmās, gan apelācijas

instances tiesa, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā

akta izdošanu, vadījusies no apstrīdētās normas un pieteikumu

noraidījusi.

2.1. Viens no Elektroenerģijas tirgus likuma mērķiem

esot veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus. Šis mērķis citastarp tiekot sasniegts, piemērojot

obligāto iepirkumu. Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu,

esot vēlējies pilnībā apturēt atbalsta mehānisma - obligātā

elektroenerģijas iepirkuma - piemērošanu līdz jauna atbalsta

mehānisma ieviešanai. Tādējādi apstrīdētā norma pēc tās jēgas un

mērķa esot pretēja Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta

pirmajai daļai, kurā nostiprinātas ražotāju tiesības pārdot

saražoto elektroenerģiju obligāti iepērkamā elektroenerģijas

apjoma veidā.

2.2. Ministru kabinetam neesot bijis likumā noteikta

pilnvarojuma papildināt Noteikumus Nr. 262 ar apstrīdēto normu un

tādējādi apturēt atbalsta mehānisma - obligātā elektroenerģijas

iepirkuma - piemērošanu līdz jauna atbalsta mehānisma

ieviešanai.

Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturtā daļa ļaujot

Ministru kabinetam noteikt obligātā iepirkuma apjoma noteikšanas,

īstenošanas un uzraudzības kārtību, kā arī obligātā iepirkuma

apjoma izmaksu segšanas kārtību. Šajā tiesību normā lietotais

jēdziens "kārtība" norādot uz to, ka Ministru kabinets

ir pilnvarots noteikt tikai to, kā īstenojamas Elektroenerģijas

tirgus likuma 29. panta ceturtajā daļā minētās ražotāju

tiesības.

Atbalsta mehānisms esot apturēts uz laiku līdz jauna atbalsta

mehānisma ieviešanai. Tādējādi apstrīdētā norma pēc būtības esot

pārejas regulējums. Tomēr spēkā esoša likuma nepiemērošana līdz

jauna likuma pieņemšanai nevarot tikt noteikta ar Ministru

kabineta noteikumiem. Tieši likumdevējam esot pienākums noteikt

to, cik ilgi piemērojams tā pieņemtais likums. Ja nepieciešams,

likumdevējs varot pieņemt likuma grozījumus vai izstrādāt jaunu

likumu spēkā esošā regulējuma aizstāšanai.

Izšķiršanās par to, vai valsts atbalsts ražotājiem ir

nepieciešams, esot būtiska ne tikai ekonomiska, bet arī politiska

rakstura izšķiršanās. No pilnvarojošo normu izstrādes materiāliem

neesot gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs šo izšķiršanos

būtu vēlējies turpmāk uzticēt valdībai. Tāpat no likumprojekta

izstrādes dokumentiem neizrietot, ka būtu apspriesta iespēja

nodot Ministru kabinetam tiesības lemt par turpmāku likumā

paredzētā atbalsta mehānisma piemērošanu vai nepiemērošanu,

balstoties uz ekonomiskiem apsvērumiem. Turklāt šāda izšķiršanās

esot pietiekami svarīga, lai, ievērojot Satversmes 1. pantā

nostiprināto valsts varas dalīšanas principu, būtu pamats to

atstāt vienīgi likumdevēja kompetencē.