3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 64. pantam.

3.1. Ministru kabinetam dotā pilnvarojuma saturs esot

plašs. Ministru kabinetam esot piešķirtas tiesības noteikt

nosacījumus elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, noteikt kritērijus ražotāju kvalifikācijai

Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta pirmajā daļā minēto

tiesību iegūšanai, kā arī kārtību, kādā var atteikties no

saņemtajām tiesībām, un kārtību, kādā nosakāma elektroenerģijas

cena atkarībā no atjaunojamo energoresursu veida. Tāpat Ministru

kabinets esot pilnvarots noteikt obligātā iepirkuma apjoma

noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību, tā izmaksu

segšanas kārtību, kā arī pasākumus, lai veicinātu

elektroenerģijas ražošanu no biomasas.

Ekonomikas attīstības prognozes attiecībā uz elektroenerģijas

galapatēriņu 2020. gadā esot liecinājušas par būtisku

elektroenerģijas galapatēriņa samazinājumu. Elektroenerģijas

galapatēriņa apjoms esot viens no faktoriem, kas ietekmē obligātā

iepirkuma izmaksas un attiecīgi rada obligātā iepirkuma

komponentes (turpmāk - OIK) pieaugumu. Apstrīdētā norma esot

pieņemta, lai novērstu nesamērīgu OIK ietekmi uz elektroenerģijas

kopējo cenu un tādējādi aizsargātu visu elektroenerģijas

lietotāju tiesības saņemt elektroenerģiju par prognozējamu cenu.

Tādā veidā Ministru kabinets esot rīkojies, lai sasniegtu

Elektroenerģijas tirgus likuma 2. pantā likumdevēja noteikto

mērķi - veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu Latvijā un

vienlaikus nodrošināt to, ka OIK nesamērīgi neietekmēs

elektroenerģijas kopējo cenu.

Apstrīdētajā normā esot iekļauts jauns nosacījums, saskaņā ar

kuru elektroenerģijas ražotāji noteiktu laiku nevar iegūt

tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros vai tiesības saņemt garantētu maksu par uzstādīto

elektrisko jaudu. Neizpildoties šim nosacījumam, ražotājs neesot

tiesīgs kvalificēties valsts atbalsta saņemšanai.

3.2. Spēkā esošais atbalsta mehānisms esot izstrādāts,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra

direktīvā 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas izmantošanas

veicināšanu iekšējā tirgū, kas saražota, izmantojot atjaunojamos

enerģijas avotus, (turpmāk - Direktīva 2001/77/EK) Latvijai

noteikto mērķi attiecībā uz elektrības patēriņu. Tomēr 2009. gada

25. jūnijā stājusies spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.

gada 23. aprīļa direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo

energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši

atceļ direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (turpmāk - Direktīva

2009/28/EK).

Ņemot vērā elektroenerģijas cenas pieauguma risku, kā arī

ievērojot Direktīvas 2009/28/EK preambulas 27. punktā ietverto

norādi uz sabiedrības atbalsta nepieciešamību atjaunojamās

enerģijas izmantošanas veicināšanai, arī Latvijā esot bijis

nepieciešams ieviest izmaiņas normatīvajā regulējumā. Laikā, kad

tika pieņemta apstrīdētā norma, Saeimā esot notikušas diskusijas

par likumprojektu "Atjaunojamās enerģijas likums", ar

kuru plānots ieviest Direktīvas 2009/28/EK prasības un izveidot

tādu atbalsta mehānismu, kas atbilstu tirgus prasībām. Tomēr

likumdevējs likumprojekta "Atjaunojamās enerģijas

likums" izstrādi neesot turpinājis. Tādēļ, lai novērstu

nesamērīgu elektroenerģijas kopējās cenas pieaugumu, esot veikti

vairāki kompleksi nozares sakārtošanai nepieciešami pasākumi,

citastarp arī pieņemta apstrīdētā norma kā pārejas regulējums

līdz jauna atbalsta mehānisma ieviešanai.