2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Rīgas

pilsētas tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam,

kā arī Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektajai

daļai.

Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esot civillieta, kurā

sadales sistēmas operators, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

cēlis pret elektroenerģijas sistēmas lietotāju prasību par parāda

piedziņu. Apstrīdētā norma aizskarot elektroenerģijas sistēmas

lietotāja tiesības uz īpašumu, jo pakļaujot to nesamērīgam

maksājumam ar sodošu raksturu.

Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, neesot ievērojis

Elektroenerģijas tirgus likumā ietverto pilnvarojumu. Proti,

Ministru kabinets apstrīdētajā normā esot paredzējis tādas

atkāpes no vispārējā civiltiesību regulējuma, kuru detalizēšanai

likumdevējs neesot tam Elektroenerģijas tirgus likumā piešķīris

pilnvarojumu. Turklāt Ministru kabinets esot nevis pats noteicis

to, kā elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

nosakāms patērētās elektroenerģijas daudzums, bet gan pilnvarojis

tam sistēmas operatoru. Tādēļ apstrīdētā norma neatbilstot

Satversmes 64. pantam un Elektroenerģijas tirgus likuma

32. panta piektajai daļai.

Apstrīdētā norma neatbilstot arī Satversmes 105. pantam,

jo tajā noteiktā metode bez uzskaites patērētās elektroenerģijas

daudzuma aprēķināšanai esot netaisnīga un nesamērīga. Apstrīdētā

norma nenodrošinot to, ka šādā gadījumā patērētās

elektroenerģijas daudzums tiek noteikts iespējami tuvu faktiski

patērētajam. Proti, tas tiekot noteikts, nevis ievērojot

elektroenerģijas sistēmas lietotāja faktisko patēriņu, ko fiksē

ar attiecīgā elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāta

palīdzību, bet gan pēc maksimālās caurlaides spējas, un tādējādi

maksa tiekot aprēķināta bez jebkādas individualizācijas.

Turklāt maksājuma noteikšana par elektroenerģiju, kas patērēta

bez uzskaites, laikposmā līdz vienam gadam pēc maksimālās

caurlaides spējas esot pārmērīga salīdzinājumā ar, piemēram,

maksimālo līgumsoda apmēru - 10 procenti gadā no pamatparāda

summas. Tādējādi apstrīdētajai normai esot arī sodošs

raksturs.