17. pants

Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro izskatāmajā lietā līdzsvarojamās

intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama

prioritāte.

Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas komersantu, kuri

nodarbojas ar ūdeļu ievešanu no ārvalstīm, tiesības turpināt jau

uzsākto komercdarbību un gūt no tās labumu, no vienas puses, un

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķu aptvertās cilvēku veselības un sabiedrības labklājības

intereses, no otras puses.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām

un likumiskajām interesēm.

17.1. Pieteikuma iesniedzējas pauž viedokli, ka

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma dēļ

Latvijas ekonomikai tiekot nodarīts kaitējums, jo samazinoties

darba vietu skaits un nodokļu ieņēmumi no komercdarbības, kuras

veikšanai esot nepieciešama ūdeļu ievešana no ārvalstīm.

Tomēr izskatāmajā lietā ir jāņem vērā arī ar apstrīdētajā

normā noteikto ierobežojumu aizsargāto tiesību un likumisko

interešu nozīme. Tiesības uz veselības aizsardzību tieši attiecas

uz ikvienu personu un ir būtisks priekšnoteikums jebkuru citu

personas pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa iepriekš,

vērtējot līdzsvaru starp komersantu tiesībām un interesēm un

sabiedrības veselības aizsardzību citu Covid‑19 izplatības

ierobežošanai noteiktu pasākumu sakarā, ir atzinusi, ka ar šādiem

pasākumiem aizsargātās sabiedrības intereses var būt svarīgākas

nekā atsevišķu komersantu tiesības un intereses. Arī izskatāmajā

lietā labumu no pamattiesību ierobežojuma - ūdeļu ievešanas

aizlieguma - gūst visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos,

jo attiecīgais regulējums pasargā gan tieši pašus cilvēkus no

saslimšanas, gan arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes.

Ievērojot Covid-19 izraisošā vīrusa izplatību un tās radītos

draudus veselības sistēmai, atsevišķu komersantu likumiskās

intereses nevar tikt nostādītas augstāk par visas sabiedrības

interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 22.1. punktu).

Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka apstrīdētā norma bija

spēkā gandrīz gadu un tika grozīta tad, kad tika konstatēts, ka

saslimstība ar Covid-19 samazinājusies visā sabiedrībā, visās

vecuma grupās un visos reģionos, tāpat epidemioloģiskā situācija

bija uzlabojusies arī ūdeļu novietnēs un vairs nepastāvēja

būtiska sabiedrības veselības kaitējuma risks. Lai gan 2022. gada

grozījumu Covid-19 ierobežošanas noteikumu anotācijā norādīts, ka

atcelt aizliegumu ievest Latvijas teritorijā ūdeles no ārvalstīm

būtu iespējams, ja tās būtu vakcinētas, tomēr jāņem vērā, ka nedz

apstrīdētās normas spēkā esības laikā, nedz šobrīd attiecīga

vakcīna nav apstiprināta (sk. 2022. gada grozījumu Covid-19

ierobežošanas noteikumos sākotnējās ietekmes izvērtējumu

(anotāciju). Pieejams: tap.mk.gov.lv). Proti, apstrīdētās

normas spēkā esības laikā, kad ne tikai nebija nekādas iespējas

ūdeles pirms ievešanas Latvijā vakcinēt, bet saistībā ar augsto

Covid-19 infekcijas izplatības risku bija pilnīgi nepieciešams

mazināt iespējamo vīrusa transmisiju no ūdelēm uz cilvēkiem,

Ministru kabineta veiktie pasākumi bija piemēroti tam, lai ar

augstāku varbūtības pakāpi pasargātu cilvēkus no saslimšanas ar

Covid-19 un veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes.

Tāpat jāņem vērā, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma spēkā esības laikā Pieteikuma iesniedzējas turpināja

savu komercdarbību, jo apstrīdētā norma neaizliedza to darbību

pilnībā. Komercdarbība ir saistīta ar iniciatīvu un drosmi, jo

komersants darbojas pastāvīga riska un ekonomiskās nenoteiktības

apstākļos, proti, tā ir saistīta ar daudzām grūtībām un

neparedzētām situācijām, kuras var rasties gan paša komersanta

pieņemto lēmumu rezultātā, gan no komersanta neatkarīgu apstākļu

dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma

lietā Nr. 2010-70-01 17. punktu). Pieteikuma iesniedzējas nav

norādījušas un arī Satversmes tiesa nekonstatē, ka apstrīdētajā

normā ietvertais ierobežojums būtu noteikts kā patvaļīgas

diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzeklis LESD 36.

panta izpratnē.

17.2. Tiesībsargs pievērsis uzmanību tam, ka

apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums

neatbilstot samērīguma principam, jo neparedzot kompensējošus

mehānismus, un norādījis, ka, piemēram, lielajiem tirdzniecības

centriem par tiem noteiktajiem komercdarbības ierobežojumiem

Ministru kabinets paredzējis īpašus kompensējošus mehānismus -

valsts atbalstu, kas ļāvis mazināt tiem nodarītos zaudējumus.

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka ūdeļu audzēšana kažokādu

ieguvei neesot uzskatīta par prioritāri atbalstāmu nozari

ekonomikas atveseļošanās posmā pēc Covid-19 krīzes. Ministru

kabineta rīcība neesot varējusi radīt tiesisko paļāvību uz to, ka

zaudējumu kompensācijas mehānisms tiks paredzēts visiem

komersantiem, kuru komercdarbība tiek ierobežota. Tas, ka lielo

tirdzniecības centru īpašniekiem bija nodrošināta iespēja saņemt

atbalstu to īpašumā esošo tirdzniecības centru nomas apgrozījuma

krituma kompensācijai, nenozīmē to, ka šāds pats atbalsts būtu

jāparedz arī komersantiem, kuri nodarbojas ar ūdeļu ievešanu no

ārvalstīm. Ūdeļu audzētājiem atšķirībā no lielajiem tirdzniecības

centriem komercdarbība netika aizliegta vispār, bet nekontrolētas

Covid-19 infekcijas izplatības novēršanas labad tika noteikts

aizliegums ievest ūdeles no citām valstīm.

Satversmes tiesa ir atzinusi: no Satversmes 105. panta

neizriet, ka Covid-19 infekcijas dēļ noteikto tiesību uz īpašumu

ierobežošanas gadījumā būtu nepieciešama kompensācija, lai gan

tās esība tomēr ir ņemama vērā, vērtējot ierobežojuma samērīgumu

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2020-26-0106 22.2.3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību

tiesa ir atzinusi, ka kompensācijas neesība ir viens no

faktoriem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai ir ievērots taisnīgs

līdzsvars, taču tās neesība pati par sevi nevar būt par pamatu

secinājumam, ka ir pārkāptas personas tiesības uz īpašumu (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 12. novembra sprieduma

lietā "Affaire S.A. Bio d'Ardennes c. Belgique",

pieteikums Nr. 44457/11, 51. punktu).

Lai gan kompensācija par apstrīdētajā normā noteikto

ierobežojumu netika noteikta, Ministru kabinets paredzēja

mehānismus, ar kuriem ārkārtējā situācijā noteikto ierobežojumu

sekas tika mazinātas. Proti, Covid-19 izplatības ierobežošanas

pasākumu skartajiem komersantiem saskaņā ar Ministru kabineta

2020. gada 19. marta noteikumiem Nr. 150 "Noteikumi par

garantijām saimnieciskās darbības veicējiem, kuru darbību

ietekmējusi Covid-19 izplatība" un 2020. gada 19. marta

noteikumiem Nr. 149 "Noteikumi par apgrozāmo līdzekļu

aizdevumiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuru darbību

ietekmējusi Covid-19 izplatība" bija iespēja saņemt valsts

atbalstu, kas ļāva mazināt tiem nodarītos zaudējumus. Ar iepriekš

minētajiem finanšu instrumentiem tika sniegts mērķtiecīgs

atbalsts un nodrošināts tas, ka komercdarbības veicējiem ir

pietiekama likviditāte un apgrozāmie līdzekļi, lai novērstu tiem

nodarīto kaitējumu un saglabātu savas komercdarbības

nepārtrauktību Covid-19 infekcijas uzliesmojuma laikā un pēc tam.

Attiecīgie atbalsta pasākumi bija pieejami komersantiem

neatkarīgi no to darbības nozares. No lietas materiāliem izriet,

ka Pieteikuma iesniedzējas šiem atbalsta pasākumiem nav

pieteikušās.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāatzīst, ka sabiedrības

ieguvums no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma apstākļos,

kad bija nepieciešams mazināt iespējamo Covid-19 izraisošā vīrusa

transmisiju no ūdelēm uz cilvēkiem un tādējādi aizsargāt cilvēku

veselību un sabiedrības labklājību, ir lielāks nekā Pieteikuma

iesniedzējām radītās nelabvēlīgās sekas.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2021. gada

28. septembra noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības

pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 244.

punktu redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 24. decembra līdz

2022. gada 16. decembrim, par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš