7. pants

Saeimas deputāts A. Razminovičs, tiesas sēdē uzturēja

iesniegto pieteikumu un papildus norādīja, ka personas tiesības

saņemt publisku informāciju par nodokļu maksātāju naudas

izlietojumu izrietot no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 1. un 104. panta. Demokrātiskā valstī šāda informācija

nevarot būt konfidenciāla. Tāpēc likumdevējs to vēlreiz uzsvēris

likumā "Par valsts noslēpumu".

Vadības līgumu saturs esot valsts

institūciju rīcībā esoša informācija, kas saskaņā ar Informācijas

atklātības likumu ir vai nu brīvi pieejama, vai arī ierobežotas

pieejamības informācija. Piešķirot valsts amatpersonām tiesības

pieņemt ar informācijas atklātības ierobežošanu saistītus

lēmumus, Ministru kabinets esot pārkāpis pilnvaras, kuras tam

nosaka Satversme un Ministru kabineta iekārtas likuma 14.

pants.

Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē

iesniegtajos paskaidrojumos akcentē to, ka vadības līgumu

konfidencialitāte neļaujot kontrolēt valsts budžeta līdzekļu

izlietojumu, kas sevī ietverot arī informāciju par nodokļu

maksātāju naudas izlietojumu. Paskaidrojumos uzsvērts, ka

neatkarīgi no tā, "vai valsts līdzekļus tērē saskaņā ar

civiltiesisku līgumu vai administratīvu aktu", informācijai

par budžeta līdzekļu izlietojumu esot jābūt publiski pieejamai,

ja ar likumu nav noteikts citādi.

Ministru kabinets atbildes

rakstā norādīja, ka Informācijas atklātības likums un Noteikumi

nr. 46 regulējot atšķirīgus jautājumus. Informācijas atklātības

likums regulējot sabiedrības tiesības iegūt informāciju, savukārt

Noteikumi nr. 46 nosakot vadības līgumu saturu, kā arī to

noslēgšanas, izpildes un izpildes kontroles kārtību valsts

pārvaldē.

Vadības līgumi neesot pretrunā ar

spēkā esošajiem likumiem, jo apstrīdētajā tiesību normā esot

noteikts, ka līguma konfidencialitāte, kas ir tikai viens no

iespējamiem papildu nosacījumiem, var tikt iekļauta līgumā tikai

tad, ja tā nav pretrunā ar likumiem un citiem normatīvajiem

aktiem. Apstrīdētā tiesību norma neierobežojot arī sabiedrības

pieeju informācijai. Visa veida informācija par valsts

amatpersonu ienākumiem, ieskaitot visu veidu ienākumus, kurus tās

gūstot saskaņā ar vadības līgumiem, atbilstoši Korupcijas

novēršanas likuma 24. panta trešajai daļai esot publiski pieejama

ikgadējās valsts amatpersonu deklarācijās, kas likumā noteiktajā

termiņā iesniedzamas Valsts ieņēmumu dienestā.

Ministru kabineta pārstāvis V.

Cielava tiesas sēdē uzturēja Ministru kabineta atbildes rakstā

pausto viedokli un papildus paskaidroja, ka vadības līgumi pēc

būtības neesot tradicionālie darba līgumi, bet gan uzņēmuma

līgumi saskaņā ar Civillikuma 2179. pantu. Darba līgums paredzot

algu par izdarīto darbu, bet vadības līgumu gadījumā tiekot

saņemts atalgojums. Turklāt pieteikuma iesniedzēja iebildumus

esot bijis iespējams atrisināt, negriežoties Satversmes

tiesā.

Ministru kabineta pārstāvja V.

Cielavas iesniegtajos paskaidrojumos norādīts, ka "strīdam

par Noteikumu nr. 46 11. punkta kompetenci būtu jāreducējas uz

likumā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem". Taču

"uzskatīt, ka vadības līgumu konfidencionalitāti var noteikt

tikai ar atsevišķu likumu, būtu Informācijas atklātības likuma

(un vispār likuma) profanācija, jo ne jau par katru konkrētu

likuma piemērošanas gadījumu ir jāpieņem atsevišķs likums!"

(acīmredzot V. Cielavas paskaidrojumos un tiesas sēdē lietotais

termins "konfidencionalitāte" jāsaprot jēdziena

"konfidencialitāte" izpratnē). Ministru kabineta

pārstāvja paskaidrojumos teikts, ka "dispozitīvas normas

veidā nosakot, ka vadības līgumā var tikt iekļauta

konfidencionalitāte, Ministru kabineta noteikumi nodrošina

Informācijas atklātības likumā noteikto ierobežojumu ievērošanu

vadības līgumos. Konfidencionalitāti vadības līgumiem piedod

nevis Ministru kabineta noteikumi, bet gan līgumslēdzēji,

pamatojoties uz likumu." Konfidencialitāti vadības līgumos

varot noteikt, ja tam ir likumos noteiktais pamatojums.

Minētajos paskaidrojumos V.

Cielava atsaucas uz Latvijas Universitātes zinātnisko rakstu

krājumu, kurā publicēta 1980. gadā pieņemtā Eiropas Padomes

Ministru komitejas Rekomendācija par diskrēto rīcību valsts

pārvaldē, un apgalvo, ka vadības līgumus varot uzskatīt par tā

saukto "diskrēto rīcību valsts pārvaldē" minētās

Rekomendācijas izpratnē. Rekomendācijā termins "diskrēta

rīcība" esot tulkots kā "brīva rīcība". Savukārt

"Svešvārdu vārdnīcā" vārds "diskrēts" tiekot

tulkots kā "konfidenciāls", "neizpaužams".

Saskaņā ar Korupcijas novēršanas likumu un Informācijas

atklātības likumu par ierobežotu informāciju nevarot uzskatīt

ienākumus, ko amatpersonas gūstot no vadības līgumiem.

Pieeja informācijai par valsts

noslēpumiem esot arī atsevišķiem deputātiem, ja vien viņi esot

saņēmuši speciālas atļaujas. Vadības līgumu kontroli veicot

Finansu ministrija un Valsts kontrole.

Lietpratējs K. J. Druva rakstveida

atzinumā paskaidro, ka Ministru kabineta Noteikumi nr. 46

nedrīkstot būt pretrunā ar Informācijas atklātības likumu, jo

informācijas pieprasījums esot saistīts ar budžeta izpildes

kārtību. Bez informācijas par budžeta līdzekļu izlietošanu

kontrole pār budžeta izpildi neesot iespējama. Lai gan

Informācijas atklātības likuma Pārejas noteikumi paredzējuši, ka

līdz 1999. gada 1. martam Ministru kabinetam esot bijis

jāizstrādā noteikumi par kārtību, kādā valsts iestādes rīcībā

esošā informācija nododama atklātībai, tomēr līdz pat šim laikam

iepriekšminētie noteikumi neesot izstrādāti. Valdības institūciju

atteikums izsniegt pieprasīto informāciju neatbilstot arī likuma

"Par valsts noslēpumu" 5. panta piektajam punktam, kurā

esot norādīts, ka informācija par valsts budžeta izpildi un

valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku

noteiktām algām, likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un

garantijām nevarot būt valsts noslēpums.

Lietpratējs Valsts kancelejas

juriskonsults E. Stankevičs nevarēja sniegt kompetentas atbildes

uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem par vadības līgumu

izpildes kontroli Valsts kancelejā.

Lietpratējs Valsts kancelejas

direktors A. Vītols paskaidroja, ka Valsts kanceleja saņemot visu

vadības līgumu trešos eksemplārus, bet neveicot uzraudzību vai

kontroli par šo līgumu saturu, un, ka vadības līgumos noteiktās

piemaksas izmaksātas darba algas fonda ietvaros. Konkrētās summas

neesot iespējams izzināt, jo vadības līgumos tiekot minēts tikai

koeficients, kāds piemērojams konkrētam darba ņēmējam vai

konkrētai personai, kas ir civildienesta attiecībās. Līdz ar to,

nezinot pamatalgu, neesot iespējams aprēķināt vadības līgumu

summu. Ministrijas ļoti dažādi iesniedzot ceturkšņa atskaites par

vadības līgumiem. Valsts kanceleja neesot slēgusi vadības līgumus

ar uzņēmējsabiedrībām. Lai uzzinātu informāciju par līgumu

saturu, visos gadījumos esot jāvienojas ar līgumslēdzējpusēm, un

tikai tad to varot nodot trešajai personai. Vadības līgumi tiekot

slēgti ar ierēdņiem, kas veicot "mentāli smagu" darbu

savu funkciju ietvaros, bet ne tikai par īpašu un atsevišķu

uzdevumu veikšanu. Konfidencialitāte nepieciešama, lai vienkāršāk

panāktu konkrētā uzdevuma izpildi, jo tādējādi līdzīgu

struktūrvienību vadītāji nezinot viens par otra koeficientu vai

atalgojumu. Pēc 1997. gada vadības līgumiem paredzētā summa

valsts budžetā vairs neesot atsevišķi norādīta, bet tā tikusi

iekļauta darba samaksas fondā. A. Vītols pieļāva iespēju, ka

pilnīga informācija par vadības līgumiem izlietotajām summām

varētu būt Valsts kontroles rīcībā tikai pēc tam, kad tikšot

veikta revīzija visās institūcijās.

Lietpratējs Dz. Galvenieks tiesas

sēdē paskaidroja, ka viņš neesot personīgi atbildīgs par vadības

līgumu izpildes kontroli. Dz. Galvenieks sacīja, ka ierēdnis vai

ierēdņa kandidāts nevarot nodarboties ar uzņēmējdarbību.

Konfidenciāli varētu būt tādi vadības līgumi, kuri saturot valsts

noslēpumu un "varētu varbūt vēl kādus gadījumus atrast,

kuros šī konfidencialitāte būtu likuma pamatā".

Civildienesta tiesiskās attiecības rodoties, ierēdni ieceļot

amatā.

Satversmes tiesa,

izvērtējot apstrīdētās tiesību normas atbilstību Informācijas

atklātības likumam un citiem likumiem,

secināja: