1. pants

Tiesības uz informācijas

brīvību, arī tiesības saņemt informāciju, ir cilvēktiesību un

pamatbrīvību neatņemama sastāvdaļa. Šīs tiesības garantētas

demokrātisko valstu pamatlikumos un starptautiskajos

cilvēktiesību dokumentos. Saskaņā ar Satversmes 100. pantu

"ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības

brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus

uzskatus". Savukārt, ievērojot Satversmes 116. pantu, šīs

tiesības var ierobežot tikai ar likumu un tikai, lai aizsargātu

citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības

drošību, labklājību un tikumību.

Kaut gan Satversmes 8. nodaļa,

kura nosaka cilvēka pamattiesības, stājās spēkā 1998. gada 6.

novembrī, t. i., vēlāk par apstrīdēto tiesību normu, tomēr

Latvijas Republikas likumdošanas attīstība jau no valstiskās

neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām nepārprotami pierāda

likumdevēja gribu un valsts nostāju, konsekventi ievērojot

starptautisko cilvēktiesību un brīvību standartus, nodrošināt

indivīda tiesības uz informācijas pieejamību. 1990. gada 4. maijā

Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par Latvijas

Republikas neatkarības atjaunošanu", garantēja vispāratzītu

starptautisko cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Šajā pašā dienā,

pieņemot deklarāciju "Par pievienošanos starptautisko

tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", Latvija

pievienojās Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai un

Starptautiskajam paktam par pilsoņu un politiskajām tiesībām.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, uz kuru balstās visi citi

starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, ir visā pasaulē atzīts

cilvēktiesību paražu avots, kuru valstis ievēro labprātīgi.

Deklarācijas 19. pants aicina garantēt informācijas brīvību, arī

tiesības uz informācijas pieejamību. Kopš 1992. gada 14. jūlija

Latvijā ir spēkā Starptautiskais pakts par pilsoņu un

politiskajām tiesībām. Šā pakta 19. panta otrā daļa nosaka, ka

viena no cilvēka pamatbrīvībām ir brīvība meklēt, saņemt un

izplatīt dažāda veida informāciju.

Eiropas demokrātisko valstu

cilvēktiesību un brīvību garantiju pamatā ir Eiropas

cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas

Latvijā stājās spēkā 1997. gada 27. jūnijā. Apstiprinot šo

Konvenciju, Latvija apliecinājusi apņemšanos saskaņā ar tās 10.

pantu atzīt ikviena tiesības uz informācijas brīvību. Šīs

tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un

izplatīt informāciju. Minētajā pantā norādīts, ka šo brīvību

īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt

pakļauta formalitātēm un ierobežojumiem, bet tikai tādā gadījumā,

ja šīs formalitātes vai ierobežojumi, pirmkārt, noteikti ar

likumu. Otrkārt, ja tie nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizsargātu valsts vai sabiedriskās drošības intereses vai citu

cilvēku pamattiesības un brīvības.

Apstrīdētā tiesību norma tās

izdošanas brīdī 1997. gada 21. janvārī bija pretrunā

starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Saskaņā ar likuma

"Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem"

13. pantu Saeimas apstiprināto starptautisko līgumu normas ir

prioritāras attiecībā pret valsts iekšējiem normatīvajiem aktiem,

izņemot Satversmes normas. Ministru kabinetam, izdodot Noteikumus

nr. 46, bija jāņem vērā Latvijā spēkā esošās starptautisko

cilvēktiesību normas.