Vairogs10. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Pievienoties starptautiskajām
konvencijām kultūras mantojuma jomā.
Saglabāšana un
informācijas pieejamība
Kultūras mantojuma glābšanas,
konservācijas, restaurācijas un remonta darbu apjoms Latvijā ir
neadekvāti niecīgs, ja to salīdzinām ar kultūras mantojuma apjomu
tā esošajā tehniskajā stāvoklī. Sabiedrības un tās pārvaldes
sistēmas līmenī nav stabilas apziņas par kultūras mantojuma, kas
veido tradicionālo vidi, ārkārtējo nozīmi nacionālas mentalitātes
veidošanā un stabilizācijā. Jo nekoptāka ir konkrētā dzīves vide,
jo nelabvēlīgāka no sociālā viedokļa sabiedrība tajā
veidojas.
Avārijas stāvoklī esošo objektu
glābšanai nepieciešamie līdzekļi nav pietiekami, lai realizētu
pat minimālus avārijas stāvokļa stabilizācijas darbus. Iet bojā
desmiti pilsdrupu un piļu, muižu kompleksu, lauku sētu, krogu,
dzirnavu utt. Vietējo pašvaldību rīcībā esošie līdzekļi nav
pietiekami, lai rūpētos par to teritorijās esošo kultūras
mantojumu.
Valstīs ar senām kultūras
mantojuma izpratnes tradīcijām vislielākā uzmanība tiek pievērsta
lietpratīgai un pastāvīgai tā apkopei un uzturēšanai, nevis
apjomīgiem, dārgiem restaurācijas darbiem. Galvenais mērķis
šodienas situācijā ir izveidot tādu kultūras mantojuma aprūpes
infrastruktūru, kura spētu nodrošināt:
• vienkāršas, saprotamas un
ekonomiskajām iespējām atbilstošas informācijas pieejamību par
kultūras mantojumu un tā saglabāšanas iespējām;
• ieinteresētu un elastīgu
kultūras mantojuma aprūpes valsts kreditēšanas sistēmu;
• informāciju par vietējo resursu
un tradicionālo materiālu, vienkāršu un lētu tehnoloģiju
pielietošanu;
• kultūras pieminekļu
sabiedriskajam, vispārnacionālajam vai starptautiskajam
nozīmīgumam adekvātu informācijas tīklu par valsts, pašvaldību un
īpašnieku dalību to saglabāšanā un uzturēšanā;
• informācijas pieejamību par
vietējā un ārvalstu praksē pārbaudītām kultūras mantojuma
aprūpes, remonta, labiekārtošanas tehnoloģijām un
materiāliem;
• kultūras mantojuma aprūpes
amatnieciskās un profesionālās izglītības daudzpakāpju sistēmu
profesionāļiem un amatieriem;
• organizētu un oficiāli veicinātu
vēsturisko būvmateriālu un būvdetaļu atgūšanu, uzkrāšanu,
sanāciju un atkārtotu izmantošanu gadījumos, kad tiek nojauktas
neaizsargājamas vēsturiskās ēkas;
• kultūras mantojuma īpašnieku,
amatnieku un citu profesionāļu sadarbības sistēmas rašanos
valsts, novadu, municipālā, kā arī starptautiskā līmenī;
• vienkāršu īpašniekam un drošu
kultūras mantojumam apsaimniekošanas juridisko bāzi, kura
garantētu:
a) profesionālu pieeju kultūras
mantojuma saglabāšanai;
b) maksimālu īpašnieku
ieinteresētību ievērot likumus;
c) iespējami ierobežotu
nenoteiktību reglamentējošajos dokumentos un ierēdņu lēmumos;
d) reglamentējošo dokumentu
atbilstību jaunākajām zinātniskajām un starptautiski pieņemtajām
atziņām;
e) ierēdņu atbildību par saviem
lēmumiem un īpašnieku atbildību par notiekošo objektos;
• pastāvīgu sabiedrības
informētību par jaunumiem kultūras mantojuma sabiedriskajā
apritē, kā arī par kultūras mantojuma zaudējumiem.
Kultūras
tūrisms
Kultūras tūrisms ir tūrisma veids,
kurš citu mērķu vidū vērsts uz iepazīšanos ar savas vai citu
valstu mūsdienu kultūras norisēm, kultūras mantojumu un
ievērojamām vietām. Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis,
bagātais kultūrvēsturiskais mantojums un kultūrvēsturiskā ainava
ir labi priekšnoteikumi tūristu interesei un gan vietējo, gan
ārvalstu tūristu apmeklējumiem.
Viens no svarīgākajiem kultūras
tūrismam veltītajiem starptautiskajiem dokumentiem ir pēc ICOMOS
iniciatīvas 1976. gadā Briselē notikušā Mūsdienu tūrisma un
humānisma seminārā pieņemtā "Kultūras tūrisma
harta".
Problēmas Latvijā:
• vāja tūrisma infrastruktūras
attīstība laukos;
• zems ekonomiskais līmenis;
• kultūrvēsturisko objektu
nesakoptība;
• kvalitatīvas informācijas
trūkums;
• vāja notiekošo aktivitāšu
koordinācija;
• objektīvas statistikas
trūkums.
Pamatuzdevumi:
• kultūras tūrismam piemērotās
teritorijās jārada mehānisms valsts, pašvaldības iestāžu,
sabiedrisko organizāciju un uzņēmēju saskaņotai darbībai (kā tas
uzsākts Abavas ielejā, Daugavas ielejā);
• kultūras tūrismam piemēroto
resursu potenciālu (kultūrvēsturiskais mantojums, kultūras
pasākumi, amatniecība u.c.) apzināšana;
• objektiem, kuri atvērti
publiskai apskatei un sakopti izmantošanai kultūras tūrismam,
nosakāmi nodokļu atvieglojumi;
• Internetā pieejamas kultūras
vērtību datu bāzes ar norādēm uz kultūras tūrisma organizācijām
izveidošana;
• informatīvā materiāla
sagatavošana un gidu apmācība;
• nepieciešamākās infrastruktūras
radīšana kultūrvēsturiskos objektos;
• norādes zīmju uzstādīšana;
• kultūras tūrisma koordinācija
trijās Baltijas valstīs.
Latvijas
tēls
Latvijas
savdabība
• Lauku apbūve pēc viensētu
principa;
• Estētiski pievilcīga lauku
kultūrvēsturiskā un jūras piekrastes kultūrvēsturiskā ainava;
• Kultūrainavas pamatā laukos
muižu tīkls un ar to saistītās baznīcas;
• Latvijas sakrālā arhitektūra
aptver plašu konfesiju diapazonu;
• Liels koka apbūves īpatsvars
pilsētās un laukos;
• Plašs un daudzveidīgs senas
kultūras klātbūtnes pierādījumu spektrs;
• Liels jūgendstila un
funkcionālisma arhitektūras īpatsvars;
• Lielāks oriģinālsubstances
īpatsvars arhitektūras objektos salīdzinājumā ar ekonomiski
attīstītām Eiropas valstīm;
• Multikulturālisms Latvijas
pilsētās;
• Latvijas kultūras pieminekļi
atspoguļo daudzkultūru sabiedrību;
• arheoloģiskais, tajā skaitā
zemūdens, mantojums;
• viduslaiku Hanzas pilsētu
sakrālās un profānās celtnes;
• militāro celtņu, arī XX gs.
lielais īpatsvars.
Izglītība,
bērni un jaunatne
• Iestādes un organizācijas, kas
saistītas ar izglītību kultūras mantojuma jomā:
Latvijas Restauratoru biedrība;
Latvijas Amatniecības kamera; Latvijas Mākslas akadēmija;
Amatniecības vidusskolas un celtniecības koledžas; Rīgas Tehniskā
universitāte; Latvijas Universitāte; Latvijas Kultūras
akadēmija
• Latvijā sertificēti arhitekti
restaurācijā
111
• Latvijā sertificēti būvinženieri
restaurācijā
3
• Latvijā sertificēti restauratori
108
Speciālistu ievērojami trūkst,
jādara viss nepieciešamais to skaita kāpumam. Kultūrvēsturiskā
vide ir vistiešāk uztveramā saikne ar pagātni. Tajā sakņojas
nacionālās identitātes pārmantojamība. Bez kultūras esības
vizuālajiem lieciniekiem izglītības process nav iedomājams.
Kultūrvēsturiskās vides objekti ir
bērnu vietjūtas rašanās orientieri. Dzimtās vietas vēsture bez
konkrētām vizuālām telpas izpausmēm ir abstrakcija, kuru iztēle
nespēj vizualizēt.
Reāli pastāvoši kultūras
pieminekļi, kuru izzināšana vēsturiskajā vidē tiek apvienota ar
spēles, leģendas un informācijas elementiem, ir visefektīvākā
vēstures apguves metode.
Bērnībā iemācīta un apgūta spēja
saprast un vērtēt kultūras mantojumu valstij dos pilsoņus ar
attīstītu valstisko un nacionālo pašapziņu.
Kolektīvs sabiedriskais darbs
kultūras pieminekļu apkopšanā bērnībā veido un izkopj pilsoniskās
atbildības sajūtu.
Novada un dzimtās vietas mācība
bērnībā rada zināšanas par:
- "lielās" vēstures
sakarībām "mazajās" vietās;
- vēstures liecību
visuresamību;
- dabas, cilvēka un darba
kopsakarībām;
- patriotiskumu kā garīgu
vērtību;
- nacionālo piederību.
• Novadpētniecības kustības
attīstīšana skolās (kā tas darbojās pirmās brīvvalsts laikā);
• Bērnu literatūras sagatavošana
par kultūras mantojumu;
• Pieaugušo intereses rosināšana
caur bērnu izglītību;
• Kultūrizglītības programmu
finansējuma no valsts budžeta palielinājums.
Valoda
Kultūras pieminekļu nosaukumi
(toponīmi) ir neatņemama kultūras mantojuma daļa. Tie ir ne tikai
dzīva vēstures norišu un parādību liecība, bet arī viena no
nacionālās vides raksturīpatnībām. Katram novadam ir savas
toponīmu īpatnības, un tie ir nesaraujami saistīti ar konkrēto
vietu. Nepamatota vietvārdu maiņa nav pieļaujama. Izzūdot
kultūrvēsturiskam objektam, jācenšas rast iespēju saglabāt
attiecīgo toponīmu citā, bet adekvātā, formā un saturā. Latvijai
tradicionālie vietvārdi saglabājami saistībā ar kultūras
mantojuma aizsardzības aktivitātēm.
Sabiedrības
integrācija
Kultūras mantojums ir viens no
sabiedrības dažādu sociālo, politisko un nacionālo slāņu
integrāciju un konsolidāciju veicinošiem faktoriem. Par to
spilgti liecina kultūras mantojuma pārrobežu raksturs un
starptautiskas rūpes par tā saglabāšanu.
Valstij jāapzinās, ka ne tikai
pamatnācijas, bet arī dažādu nacionālo minoritāšu kultūras
mantojuma saglabāšana un aizsardzība ir reāls valsts iedzīvotāju
integrācijas veids.
Cieņa pret katras tautas
nacionālās pašapziņas objektiem valsts teritorijā ir ne tikai
civilizētas valsts pazīme, bet arī politiskās stabilitātes
veicinātājs.
Dažādu kultūru liecības valsts
kultūras mantojumā atspoguļo reālo vēstures gaitu un veicina
valstiskās piederības sajūtas nostiprināšanos neatkarīgi no
pavalstnieku nacionālās piederības.
Pasākumu plāns līdz 2001.
gadam
(izpilde atkarīga no valsts finansējuma)
Vērtību
saglabāšanas un radīšanas uzdevumi
• Panākt skaidri izdalītu nozari
"Kultūras mantojums" kopējā kultūras budžetā;
• Veikt katru gadu valsts nozīmes
un saimnieciski neizmantojamu publiski pieejamu kultūras
pieminekļu glābšanas, konservācijas un restaurācijas darbus par
valsts budžeta līdzekļiem;
• Sagatavot kultūras pieminekļu
konservācijas programmu katram gadam deviņus mēnešus pirms gada
sākuma:
50 objektos - pagaidu glābšanas
pasākumus;
100 objektos - neatliekamus
konservācijas darbus;
10 objektu pilnīgu
konservāciju;
5 objektu restaurāciju;
• Veidot speciālu fondu unikālu
bezsaimnieka objektu glābšanai;
• Izveidot Kultūrvēsturisko detaļu
krātuvi;
• Uzstādīt kultūras pieminekļu
norādes zīmes;
• Izveidot Abavas ielejas
kultūrvēsturiskās teritorijas direkciju;
• Izstrādāt Abavas ielejas
kultūrvēsturiskās vides sakārtošana, saglabāšanas un attīstības
plānu;
• Attīstīt Latvijas un Eiropas
Padomes projektu "Daugavas ieleja";
• Izstrādāt Pasaules dabas un
kultūras mantojuma saraksta objekta - Rīgas vēsturiskā centra -
saglabāšanas un attīstības projektu;
• Kopā ar LAS un Latvijas
Reģionālās attīstības akadēmiju organizēt zinātniski metodiskās
apspriedes par kultūras mantojuma un jaunās apbūves
integrāciju.
Sabiedrības
iesaistīšana
• Izveidot Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas Informācijas centru;
• Organizēt katru gadu septembrī
Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā;
• Popularizēt kultūras pieminekļus
un to aizsardzības idejas;
• Sagatavot un izdot Latvijas
valsts nozīmes kultūras pieminekļu krājumu - katalogu;
• Komplektēt Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras muzeja fondus un
veidot ekspozīciju.
Kvalitātes
nodrošināšana
• Izveidot Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas Restaurācijas - izpētes
laboratoriju;
• Izveidot Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas reģionālās inspekcijas;
• Izveidot Amatu apmācības
centru;
• Uzsākt konservatoru
(restauratoru) apmācības;
• Uzsākt projektu Latvijas
baltkaļķa ieguvei un pielietošanai;
• Pilnveidot kultūras pieminekļu
uzskaites, izpētes un aizsardzības darba tehnisko
nodrošinājumu.
Kultūras
mantojuma apzināšana
• Turpināt pasaules dabas un
kultūras mantojuma vietas - Rīgas vēsturiskā centra -
inventarizāciju;
• Ekspedīciju laikā turpināt
Latvijas kultūras mantojuma apsekošanu;
• Pilnveidot starptautiskā
projekta "Koka pilsētas" Latvijas sadaļu;
• Izvērst kultūrvēsturiskā
projekta "Eiropas jūgendstila ceļš" izstrādi.
Valsts
pārvaldes un kontroles sistēmas sakārtošana
• Datorizēt kultūras pieminekļu
uzskaites un aizsardzības darbu, iezīmēt kultūras pieminekļus
digitālās kartēs;
• Sakārtot likumus un normatīvos
aktus kultūras mantojuma jomā (pilotprojekts sadarbībā ar Eiropas
Padomi);
• Izveidot zagto un zudušo mākslas
un antikvāro vērtību datorizētu katalogu.
Latvijas tēla
veidošana
• Organizēt Eiropas kultūras
mantojuma dienu oficiālo atklāšanas ceremoniju Latvijā 2001.gadā,
ministru konferenci un citus pasākumus;
• Gatavot dokumentāciju Latvijas
objektu iekļaušanai Pasaules dabas un kultūras mantojuma
sarakstā;
• Organizēt kampaņu "Eiropa -
kopīgs mantojums" Latvijā;
• Organizēt ceļvežu, videofilmu,
kompaktdisku un citu materiālu par Rīgas vēsturisko centru
izdošanu.
Pasākumu plāns
līdz 2005. gadam
Vērtību
saglabāšanas un radīšanas uzdevumi
• Katru gadu veikt nacionālas
nozīmes un saimnieciski neizmantojamu publiski pieejamu kultūras
pieminekļu glābšanas, konservācijas un restaurācijas darbus par
valsts budžeta līdzekļiem;
• Sagatavot kultūras pieminekļu
konservācijas programmu katram gadam deviņus mēnešus pirms gada
sākuma:
40 objektos - pagaidu glābšanas
pasākumus;
80 objektos - neatliekamus
konservācijas darbus;
10 objektu pilnīgu
konservāciju;
7 objektu restaurāciju;
• Darboties speciālā fondā unikālu
bezsaimnieka objektu glābšanai;
• Organizēt Kultūrvēsturisko
detaļu krātuves darbību;
• Uzstādīt kultūras pieminekļu
norādes zīmes;
• Veikt kultūras pieminekļu izpēti
un fiksāciju;
• Sakārtot kultūrvēsturisko vidi.
Veikt kultūras pieminekļu un kultūrvēsturisku objektu remontu,
restaurāciju, rekonstrukciju.
Sabiedrības
iesaistīšana
• Attīstīt Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas Informācijas centru;
• Organizēt katru gadu septembrī
Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā;
• Popularizēt kultūras pieminekļus
un to aizsardzības idejas;
• Sagatavot un izdot Latvijas
nacionālās nozīmes kultūras pieminekļu krājumu - katalogu;
• Komplektēt Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras muzeja fondus un
veidot ekspozīciju.
Kvalitātes
nodrošināšana
• Attīstīt Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas Restaurācijas - izpētes
laboratoriju;
• Attīstīt Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas reģionālās inspekcijas;
• Attīstīt Amatu apmācības
centru;
• Attīstīt konservatoru
(restauratoru) apmācības;
• Attīstīt projektu Latvijas
baltkaļķa ieguvei un pielietošanai;
• Pilnveidot kultūras pieminekļu
uzskaites, izpētes un aizsardzības darba tehnisko
nodrošinājumu.
Kultūras
mantojuma apzināšana
• Ekspedīciju laikā turpināt
Latvijas kultūras mantojuma apsekošanu;
• Turpināt starptautiskā projekta
"Koka pilsētas" Latvijas sadaļu;
Vīzijas 2020
• Stabili noteikta valsts budžeta
atbildības daļa kultūras mantojuma aizsardzības finansēšanā;
• Pabeigta teritorijas plānošanas
projektu dokumentācijas izstrāde visām Latvijas pilsētām un
apdzīvotām vietām, respektējot kultūrvēsturisko teritoriju
aizsardzības prasības;
• Pilnīgi un detalizēti veikta
datorizēta kultūras pieminekļu uzskaite;
• Izstrādātas un nodotas
atbilstošajām valsts institūcijām kultūras pieminekļu
aizsardzības zonas digitālā formā;
• Izveidota patstāvīga kultūras
pieminekļu aizsardzības speciālistu apmācības sistēma, ietverot
ārzemju apmācības iespējas;
• Vēsturiskās ēkas un teritorijas
integrētas pilsētu un lauku vidē, sabiedrībā valda vienota
izpratne par to nozīmību nacionālās kultūras jomā:
• kultūras pieminekļi, vēsturiskās
ēkas un teritorijas ir ievērojama tūristu skaita apmeklētas
vietas, ir apzināta to kā tūrisma resursu nozīmība,
• tūrisma ceļvežos sniegta precīza
un izsmeļoša informācija par ievērojamākiem kultūras
pieminekļiem;
• Visi kultūras pieminekļi ir
sakopti, nav avārijas stāvokļa un pamestu ēku;
• Saglabātas tradicionālo amatu
prasmes, notiek regulāri kvalifikācijas celšanas pasākumi;
• Izdoti populāri un specializēti
Latvijas kultūras pieminekļu katalogi;
• Kultūras pieminekļi, vēsturiskās
ēkas un teritorijas ir ievērojama tūristu skaita apmeklētas
vietas; ir apzināta to kā tūrisma resursu nozīmība;
• Tūrisma ceļvežos sniegta precīza
un izsmeļoša informācija par ievērojamākajiem kultūras
pieminekļiem.