1. pants
paredz:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai

personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa

īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un

apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem

starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā

nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā

uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai

citu maksājumu vai sodu samaksu."

7.2. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka šis pants ietver trīs

atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz

tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības, otrkārt, panta

otrais teikums noteic īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un

īpašuma atņemšanas nosacījumus, un, treškārt, panta otrajā daļā

atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm [sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas nolēmumus lietās: AGOSI v. the United

Kingdom, 24 October 1986, para 48, Series A

no. 108; Air Canada v. the United Kingdom, 5 May 1995,

para 29 and 30, Series A no. 316-A; Butler v. the United Kingdom

(dec.), no. 41661/98, ECHR 2002-VI; Saccoccia

v. Austria, 18 December 2008, no. 69917/01, para

85 and 86].

Izskatot lietu par bankas seifā

esošu personas līdzekļu iesaldēšanu nolūkā nodrošināt

konfiskācijas soda izpildi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina,

ka Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē šāda

iesaldēšana uzskatāma par tā saucamo trešo nosacījumu, kas

saistīts ar valsts tiesībām īstenot tādus likumus, kādus tā

uzskata par nepieciešamiem, lai īstenotu īpašuma izmantošanas

kontroli saskaņā ar vispārējām interesēm (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Saccoccia v. Austria,

18 December 2008, no. 69917/01, para 86).

Interpretējot Satversmes

105. pantu kopsakarā ar minēto Konvencijas normu, Satversmes

tiesa ir secinājusi, ka arī Satversmes 105. pants paredz gan

īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības

sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma

lietā Nr.2002-01-03 secinājumu daļu).

7.3. Eiropas Cilvēktiesību

tiesa norādījusi, ka jēdzienam "īpašums" Konvencijas Pirmā

protokola 1. panta izpratnē ir patstāvīga nozīme. Analizējot

Satversmes 105. pantā ietverto jēdzienu "īpašums",

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka īpašuma tiesības ietver sevī

tiesības gūt no lietas visus iespējamos labumus, tostarp

ienākumus un augļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija spriedumu lietā

Nr. 2002-01-03, 2008. gada 12. novembra sprieduma

lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu un 2009. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01

10. punktu), kā arī īpašnieka tiesības izmantot viņam

piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko

labumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03

11. punktu).

Novēršanas likuma 32. panta

pirmā daļa paredz, ka tajā noteiktajos gadījumos šā likuma

subjekts pieņem lēmumu par atturēšanos no viena vai vairāku

savstarpēji saistītu darījumu veikšanas vai no noteikta veida

debeta operācijām klienta kontā. Lai gan minētā norma pati par

sevi neparedz īpašuma atsavināšanu, tā liedz īpašniekam

netraucēti izmantot savu īpašumu, tostarp veikt tādus darījumus

vai debeta operācijas, ko attiecīgā persona uzskata par sev

labvēlīgāko īpašuma izmantošanas veidu.

Arī šajā lietā pastāv Pieteikuma

iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojums, jo tā nevar rīkoties ar attiecīgajos bankas kontos

esošajiem līdzekļiem tā, lai gūtu no tiem pēc iespējas lielāku

ekonomisko labumu atbilstoši savām interesēm un saistībām.

Līdz ar to Satversmes tiesa

piekrīt Saeimas, Ministru kabineta un Tiesībsarga viedoklim, ka

Novēršanas likuma 32. pantā paredzētā likuma subjekta

atturēšanās no attiecīgu darījumu veikšanas vai debeta

operācijām uz apstrīdētajā normā noteikto laiku uzskatāma par

Satversmes 105. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu un

īpašuma kontroli sabiedrības interešu labad Konvencijas Pirmā

protokola 1. panta izpratnē.

8. Kontroles dienests ir

izteicis viedokli, ka Satversmes 105. pants personai dodot

tiesības tikai uz likumīgi iegūtu īpašumu, taču nedodot tiesības

uz līdzekļiem, kas iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā.

Ja pamatots būtu viedoklis, ka

Satversmes 105. pants vispār neattiecas uz tādu personas

mantu, par kuru likuma subjektam vai Kontroles dienestam radušās

šaubas vai aizdomas, ka tā ir noziedzīgi iegūta, Pieteikuma

iesniedzējai nemaz nebūtu tiesību iesniegt konstitucionālo

sūdzību un lieta būtu jāizbeidz.

Līdz ar to Satversmes tiesa

izvērtēs, vai tie līdzekļi, uz kuriem attiecas Novēršanas likuma

32. panta trešā daļa, ir uzskatāmi par īpašumu Satversmes

105. panta izpratnē arī tad, ja likuma subjektam vai

Kontroles dienestam ir radušās (pamatotas) šaubas vai aizdomas

par šo līdzekļu izcelsmes vai paredzēto ar tiem veicamo darījumu

legalitāti.

Novēršanas likuma 4. panta

pirmā daļa noteic: "Līdzekļi ir atzīstami par noziedzīgi

iegūtiem: 1) ja personas īpašumā vai valdījumā tie tieši vai

netieši iegūti, izdarot noziedzīgu nodarījumu; 2) citos

Kriminālprocesa likumā noteiktajos gadījumos."

Novēršanas likuma 4. panta

otrā daļa paredz, ka ar terminu "noziedzīgi iegūti līdzekļi"

saprot Kriminālprocesa likumā lietoto terminu "noziedzīgi iegūta

manta, arī finanšu līdzekļi". Savukārt šā panta trešā daļa

noteic, ka "papildus Kriminālprocesa likumā noteiktajiem par

noziedzīgi iegūtiem uzskatāmi arī līdzekļi, kuri pieder personai

vai kurus tieši vai netieši kontrolē persona:

1) kura ir iekļauta kādā no

Ministru kabineta atzītu valstu vai starptautisko organizāciju

sastādītajiem to personu sarakstiem, kas tiek turētas aizdomās

par iesaistīšanos teroristiskās darbībās;

2) par kuru operatīvās darbības

subjektiem, pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai vai

tiesai ir informācija, kas dod pietiekamu pamatu šo personu turēt

aizdomās par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kurš saistīts

ar terorismu, vai līdzdalību tajā."

Līdz ar to par noziedzīgi iegūtiem

var uzskatīt līdzekļus, kurus par tādiem atzīst saskaņā ar

Kriminālprocesa likumu vai Novēršanas likuma 4. panta

trešajā daļā minētajos speciālajos gadījumos. Novēršanas likuma

4. panta piektā daļa paredz, ka "līdzekļi par noziedzīgi

iegūtiem atzīstami Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā".

Novēršanas likums ir vērsts uz kriminālprocesa mērķiem līdzīgu

mērķu sasniegšanu.

Viens no svarīgākajiem tiesiskas

valsts pamatprincipiem ir nevainīguma prezumpcijas princips, kas

nostiprināts Satversmes 92. panta otrajā teikumā (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 23. februāra sprieduma

lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu un 2008. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106

4.2. punktu). Nevainīguma prezumpcija aizsargā personu,

lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta

saskaņā ar likumu. Tā citastarp noteic, ka nereabilitējoša

nolēmuma pamatā jābūt likumā noteiktajā kārtībā konstatētiem

pierādījumiem, nevis pieņēmumiem. Nevainīguma prezumpcija liedz

pret personu izturēties tā, it kā būtu pierādīts, ka tā

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Taču nevainīguma prezumpcija

neliedz noteikt personai ierobežojumus, ja tādi nepieciešami

konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra

sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. un

5.1. punktu).

Novēršanas likuma 32. pants

(ciktāl tas tiek vērtēts šīs lietas ietvaros) dod tiesības šā

likuma subjektam - privāto tiesību personai - atturēties no

darījumu veikšanas vai debeta operācijām, ja tam ir radušās

šaubas, ka attiecīgie līdzekļi nav iegūti likumīgi, tas ir, kamēr

šo līdzekļu noziedzīgā izcelsme nav pierādīta nedz tiesiskai

valstij atbilstošā institūcijā - tiesā, nedz arī tiesiskas valsts

prasībām atbilstošā procesā.

Novēršanas likuma 50. pants

paredz: "Kontroles dienests ir speciāli izveidota valsts

institūcija, kas saskaņā ar šo likumu veic neparastu un aizdomīgu

darījumu kontroli un iegūst, saņem, reģistrē, apstrādā, apkopo,

uzglabā, analizē un sniedz pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm,

prokuratūrai un tiesai informāciju, kuru var izmantot noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma finansēšanas vai šo

darbību mēģinājuma, vai cita ar to saistīta noziedzīga nodarījuma

novēršanai, atklāšanai, pirmstiesas kriminālprocesam vai

iztiesāšanai."

Pieņēmums, ka līdzekļi, par kuru

iegūšanas vai izmantošanas legalitāti likuma subjektam vai

Kontroles dienestam radušās pamatotas šaubas vai aizdomas, jau

sākotnēji nav uzskatāmi par īpašumu Satversmes 105. panta

izpratnē, nonāktu pretrunā ar tiesiskas valsts pamatvērtībām.

Līdz ar to apstrīdētā norma

attiecas uz tādu Pieteikuma iesniedzējas mantu, kas uzskatāma par

īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē.

9. Satversmes tiesas

spriedumos ir nostiprināta atziņa, ka Latvijas valsts var izdot

nepieciešamos likumus, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā

ar sabiedrības interesēm. Tomēr jebkuram īpašuma tiesību

ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma

izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības

vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību.

Tiesības uz īpašumu, kuras privātpersonai garantē valsts,

demokrātiskā tiesiskā valstī nav absolūtas. Īpašuma tiesības var

ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams,

proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms

mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.2002-01-03

secinājumu daļu).

Līdz ar to

Satversmes tiesa pārbaudīs, vai Novēršanas likuma 32. pantā

paredzētā šā likuma subjekta atturēšanās uz laiku līdz 60 dienām

no attiecīgu darījumu veikšanas vai debeta operācijām (turpmāk -

apstrīdētais ierobežojums) atbilst iepriekš minētajiem

kritērijiem.

10. Apstrīdētais ierobežojums

noteikts ar likumu, proti, tas ietverts Novēršanas likumā, ko

pēc tā otrreizējas caurlūkošanas Saeima pieņēmusi 2008. gada

17. jūlijā un Valsts prezidents izsludinājis 2008. gada

30. jūlijā. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to,

ka apstrīdētā norma pieņemta pienācīgā kārtībā.

11. Ikviena pamattiesību

ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu

interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu, 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

13. punktu, 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā

Nr. 2008-12-01 10.2. punktu un 2009. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01

12. punktu).

Gan Saeima, gan Pieteikuma

iesniedzēja, gan arī pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

apstrīdētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - aizsargāt

Satversmes 116. pantā minēto konstitucionālo vērtību -

sabiedrības drošību.

Šā mērķa labad valstij ir

pienākums veikt pasākumus, lai kontrolētu finanšu līdzekļu

plūsmu, novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un

terorisma un organizētās noziedzības finansēšanu, kā arī

izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Izvērtējot leģitīmo mērķi, jāņem

vērā gan Latvijas kā ES dalībvalsts saistības, gan arī virkne

starptautisku saistību, ko Latvija šajā jomā uzņēmusies,

pievienojoties vairākiem starptautiskajiem aktiem, piemēram,

Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) 1988. gada

20. decembra Konvencijai pret narkotiku un psihotropo vielu

nelegālu apgrozījumu, ANO 1999. gada 9. decembra

Starptautiskajai konvencijai par cīņu pret terorisma finansēšanu

un Eiropas Padomes 1990. gada 8. novembra Konvencijai

par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu,

meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju.

ANO Starptautiskās konvencijas par

cīņu pret terorisma finansēšanu preambulā citastarp norādīts, ka

dalībvalstis to pieņēmušas, "būdamas nopietni noraizējušās par

terorisma aktu pieaugumu visā pasaulē visās tā formās un

izpausmēs, apzinoties, ka terorisma finansēšana ir nopietna

problēma, kas attiecas uz visu starptautisko sabiedrību, un

norādot, ka starptautiskā terorisma aktu skaits un smagums ir

atkarīgs no finansējuma, ko teroristi var iegūt".

Eiropas Padomes Konvencijas par

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu,

izņemšanu un konfiskāciju mērķis ir novērst noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizāciju, panākot lielāku vienotību starp

dalībvalstīm, īstenojot kopīgu politiku, kas būtu vērsta uz

sabiedrības aizsargāšanu, izmantojot mūsdienīgas un efektīvas

metodes starptautiskā mērogā cīņā pret nopietniem noziegumiem,

kas ir kļuvuši par progresējošu starptautisku problēmu, atņemot

noziedzniekiem noziedzīgi iegūtos līdzekļus un veidojot labi

funkcionējošu starptautiskās sadarbības sistēmu.

ANO Konvencija pret narkotiku un

psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu pieņemta, "apzinoties, ka

nelegālais apgrozījums nes lielu finansiālu peļņu un bagātību,

kas ļauj starptautiskajām noziedznieku organizācijām iespiesties,

demoralizēt un korumpēt valdības, likumīgās un finanšu biznesa

struktūras, kā arī sabiedrību visos līmeņos, un apņēmībā atņemt

nelegālajā apgrozījumā iesaistītajām personām peļņu, ko tās gūst

no savas noziedzīgās darbības, tātad galveno viņu darbības

stimulu".

Eiropas Savienības Padomes

2001. gada 26. jūnija Pamatlēmuma 2001/500/TI par

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un nozieguma rīku un

noziedzīgi iegūto līdzekļu identifikāciju, meklēšanu,

iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju preambulā norādīts, ka

smagie noziegumi arvien biežāk ir saistīti ar nodokļiem un

nodevām, un izteikts aicinājums dalībvalstīm sniegt pilnīgu

savstarpēju juridisko palīdzību izmeklēšanā un saukšanā pie

atbildības par šādiem noziegumiem, kā arī atzīts, ka noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizācija ir organizētās noziedzības kodols un

līdz ar to likvidējama neatkarīgi no tā, kur tā notiek.

Direktīvas 2005/60/EK preambulā

norādīts:

"(1) Milzīga nelikumīgi iegūtās

naudas plūsma var kaitēt finanšu sektora stabilitātei un

reputācijai, kā arī apdraudēt vienoto tirgu; terorisms arī vājina

mūsu sabiedrības pamatus. Papildinot krimināltiesisko pieeju,

preventīvie līdzekļi, izmantojot finanšu sistēmu, var sniegt

rezultātus.

(2) Finanšu iestāžu un

kredītiestāžu drošība, integritāte un stabilitāte, kā arī

uzticēšanās finanšu sistēmai kopumā var tikt nopietni apdraudēta

sakarā ar noziedznieku un to līdzdalībnieku pūlēm vai nu noslēpt

noziedzīgi iegūto līdzekļu izcelsmi, vai iepludināt likumīgi vai

nelikumīgi iegūtus līdzekļus teroristu mērķiem."

Novēršanas likumā ietvertajā

informatīvajā atsaucē uz Eiropas Savienības direktīvām norādīts,

ka likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet gan no Direktīvas

2005/60/EK, gan no Eiropas Komisijas 2006. gada

1. augusta direktīvas 2006/70/EK, ar ko nosaka īstenošanas

pasākumus Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai 2005/60/EK

attiecībā uz "politiski ietekmējamas personas" definīciju un

tehniskajiem kritērijiem vienkāršotām klienta uzticamības

pārbaudes procedūrām un atbrīvojumam sakarā ar finanšu darbību,

kuru veic reti vai ļoti ierobežotos apjomos (turpmāk - Direktīva

2006/70/EK).

Līdz ar to

apstrīdētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības

drošības aizsardzība.

12. Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka, konstatējot leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam.

Pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai

labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem

zaudējumiem. Ja tiek konstatēts, ka tiesību norma neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 3.1. punktu, 2003. gada 27. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu un

2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 13. punktu).

13. Apstrīdētajā

ierobežojumā paredzētā atturēšanās no darījumu veikšanas vai

debeta operācijām ir pagaidu pasākums, kas nodrošina, ka:

pirmkārt, līdzekļi nenonāk tādu

personu rīcībā, kuras ar tiem varētu finansēt terorismu;

otrkārt, līdzekļi, par kuriem

likuma subjektam ir radušās pamatotas šaubas, ka tie ir

noziedzīgi iegūti, netiek legalizēti laikā, kamēr Kontroles

dienests analizē saņemto informāciju.

Apstrīdētais

ierobežojums ir piemērots minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai.

14. Turpinājumā Satversmes

tiesa vispirms izvērtēs, kā izpaužas negatīvās sekas, kas rodas

personai, un kādi līdzekļi ir personas rīcībā, lai varētu

izvairīties no šīm negatīvajām sekām vai tās novērst. Apstrīdētā

norma vienlaikus ietver vairākus atšķirīgus aspektus.

Pirmkārt, apstrīdētajā normā ir

noteikts termiņš Kontroles dienesta rīcībai. Proti, šajā termiņā

Kontroles dienestam ir vai nu jāizdod pamatots rīkojums apturēt

darījumu vai debeta operācijas, vai arī jāpaziņo, ka likuma

subjekta atturēšanās no darījumu veikšanas vai debeta operācijām

izbeidzama.

Otrkārt, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, visu tajā noteikto laiku ir spēkā likuma

subjekta noteiktā līdzekļu iesaldēšana. Proti, apstrīdētajā normā

paredzēto laiku personas pamattiesību ierobežojums turpinās tikai

uz likuma subjekta pieņemtā lēmuma pamata.

Treškārt, no apstrīdētās normas

netieši izriet, ka visu tajā noteikto laiku nedz Kontroles

dienestam, nedz citai valsts institūcijai nav pienākuma

pārbaudīt, vai konkrētais tiesību ierobežojums konkrētai personai

ir noteikts pamatoti un vai tas konkrētajā gadījumā ir

samērīgs.

Pieteikums pēc būtības nemaz nav

vērsts pret to apstrīdētās normas aspektu, ka Kontroles dienestam

ir atvēlēts apstrīdētajā normā paredzētais termiņš tāda lēmuma

pieņemšanai, kas balstīts uz visu informāciju, ko tam ir

iespējams savākt. Pieteikuma iesniedzēja savu pamattiesību

ierobežojumu galvenokārt saskata tajā apstrīdētās normas aspektā,

ka visu tajā noteikto laiku nedz Kontroles dienestam, nedz citai

valsts institūcijai nav pienākuma pārbaudīt, vai konkrētais

tiesību ierobežojums konkrētai personai ir noteikts pamatoti un

vai tas konkrētajā gadījumā ir samērīgs.

Satversmes tiesa izvērtēs, vai šie

Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumi ir pamatoti.

14.1. Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka likuma subjektam esot piešķirtas tiesības

nepamatoti ierobežot personas tiesības plašā apjomā, tostarp

atturēties no visu veidu operāciju veikšanas klienta kontā tajos

gadījumos, kad ir aizdomas tikai par atsevišķu darījumu

nelikumību.

Savukārt Tiesībsargs norāda, ka

tiekot ierobežoti tikai tie līdzekļi, kas paredzēti specifiskam

darījumam. Persona varot brīvi rīkoties ar pārējiem saviem

līdzekļiem. Arī Saeima un Ministru kabinets uzsver, ka atbilstoši

Novēršanas likuma 32. panta nosacījumiem likuma subjekts

(arī kredītiestāde) pieņemot lēmumu par atturēšanos no viena vai

vairāku savstarpēji saistītu darījumu veikšanas vai no noteikta

veida debeta operācijām klienta kontā, bet nevis no visiem

darījumiem šā klienta kontā.

Saskaņā ar Ministru kabineta un

Kontroles dienesta sniegto informāciju praksē likuma subjekti un

Kontroles dienests finanšu līdzekļu iesaldēšanā ievērojot šādus

principus:

1) debeta operāciju iesaldēšana

tiek noteikta attiecībā uz to konkrēto naudas summu, ko likuma

subjekts vai Kontroles dienests uzskata par noziedzīgi iegūtiem

līdzekļiem;

2) Kontroles dienests neizdod

rīkojumus attiecībā uz legālajiem līdzekļiem un, ja attiecīgajā

brīdī kontā tādu nav, neaptur visas debeta operācijas, lai

neierobežotu jebkura veida turpmāko legālo darbību šajā kontā.

Turklāt klientam ir iespēja atvērt vēl citus kontus;

3) visas debeta operācijas klienta

kontā tiek iesaldētas tikai izņēmuma gadījumos, ja ir pamatotas

aizdomas, ka konta pastāvēšana nav legāla, piemēram, konts ir

atvērts uz viltotas pases pamata, persona mirusi pirms konta

atvēršanas utt. (sk. lietas materiālu

2. sēj. 9. lpp. un

3. sēj. 14. lpp.).

Tomēr konkrētais gadījums rada

šaubas par to, vai minētie principi tiek konsekventi ievēroti

likuma subjektu darbībā. Kā Satversmes tiesa šajā spriedumā jau

ir konstatējusi (sk. 2. punktu), Pieteikuma

iesniedzējas kontos akciju sabiedrība "Parex banka" ir

atturējusies veikt visu veidu debeta operācijas, tostarp arī

līdzekļu pārskaitīšanu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Parex

līzings un faktorings", lai gan Kontroles dienests nav

konstatējis nedz to, ka konts atvērts uz viltotas pases pamata,

nedz to, ka persona mirusi pirms konta atvēršanas, un tam nav

radušās nekādas pamatotas aizdomas par citādiem likuma

pārkāpumiem.

14.2. Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka personas pamattiesību ierobežojums esot

nesamērīgs visupirms tādēļ, ka apstrīdētajā normā noteiktajā

termiņā neesot nekādu tiesību aizsardzības līdzekļu, ar kuriem tā

varētu panākt likuma subjekta pieņemtā lēmuma atcelšanu, ja tas

neatbilst likuma prasībām vai nesamērīgi ierobežo personas

tiesības.

Saskaņā ar Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

(turpmāk - Senāts) judikatūru likuma subjekta (konkrētajā

gadījumā - bankas) un Kontroles dienesta lēmumi un rīcība

nav pārsūdzami administratīvā procesa kārtībā. Senāts ir

secinājis, ka arī tad, ja kredītiestāde izpilda kādu publiski

tiesisku pienākumu, kas skar tās attiecības ar savu klientu, tā

nepārvēršas par iestādi administratīvā procesa izpratnē. Publiski

tiesiskas attiecības varētu rasties starp Kontroles dienestu kā

valsts iestādi, no vienas puses, un privātpersonu, no otras

puses, ja Kontroles dienests, izmantojot valsts varu, uzliktu

personai kādu pienākumu. Tādā gadījumā būtu vērtējams, vai līdz

ar to radušās attiecības ir kriminālprocesuālas vai

administratīvi procesuālas (sk. Latvijas Republikas Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada

4. marta lēmumu lietā Nr. SKA-140/2008 lietas materiālu

1. sēj. 129. lpp.).

Jāņem vērā, ka minētais Senāta

spriedums pieņemts lietā, kurā akciju sabiedrība "Hansabanka"

bija atturējusies no darījuma veikšanas, pamatojoties nevis uz

Novēršanas likumu, bet pirms tam spēkā bijušo likumu "Par

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu". Šā likuma

17. panta trešā daļa paredzēja, ka pēc ziņojuma saņemšanas

Kontroles dienests 14 dienu laikā izdod attiecīgu rīkojumu vai

arī rakstveidā jāinformē ziņotāju, ka jāveic ziņojumā iekļautās

informācijas papildu analīze.

Atbildot uz Satversmes tiesas

tiesneša jautājumu par to, vai laikā, kamēr likuma subjekts

Novēršanas likuma 32. pantā noteiktajā kārtībā atturas no

darījumu veikšanas vai debeta operācijām, bet Kontroles dienests

savu lēmumu vēl nav pieņēmis, attiecīgajai personai ir kādi

līdzekļi savu tiesību aizsardzībai, Tiesībsargs norāda, ka

likumdevējs esot nodrošinājis prokuratūras pārraudzību pār

Kontroles dienestu.

Savukārt Ģenerālprokuratūra

informē, ka pēc 2008. gada 13. augusta prokuratūra

saņēmusi divu komersantu sūdzības par kredītiestāžu rīcību,

proti, atturēšanos no darījumu veikšanas un debeta operācijām šo

klientu kontos. Sūdzības nosūtītas FKTK, kura abos gadījumos

atzinusi kredītiestāžu rīcību par atbilstošu likuma prasībām.

Saskaņā ar Novēršanas likuma

45. pantu viena no šā likuma subjektu uzraudzības un

kontroles institūcijām ir FKTK. Atbildot uz Satversmes tiesas

tiesneša jautājumu, FKTK norāda, ka "likumā nav speciālu normu

likuma subjekta - kredītiestādes - nepamatota vai

ļaunprātīga lēmuma pārsūdzēšanai, tomēr personai ir tiesības

Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā vērsties Kontroles dienestā

ar lūgumu, kurā ietverts iestādes kompetencē esošs lūgums,

sūdzība vai priekšlikums" (lietas materiālu 2. sēj.

3. lpp.). FKTK arī norāda, ka personai kā labticīgam

konkrēto tiesisko attiecību dalībniekam esot tiesības pierādīt

savu labo gribu (iesniegt dokumentus un materiālus, sniegt

paskaidrojumus u. c.) un tādā veidā sekmēt Kontroles

dienesta procesuāli efektīvu, t. sk. termiņu ziņā, lēmuma

pieņemšanu.

Šādi FKTK norādītie risinājumi nav

uzskatāmi par pilnvērtīgiem tiesību aizsardzības līdzekļiem

visupirms jau tādēļ, ka likums neparedz personai tiesības būt

informētai par to, kādas šaubas radušās likuma subjektam. Vēl jo

vairāk - ja persona nenodarbojas ar terorisma finansēšanu vai

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, tad tā nemaz nevar

paredzēt, par ko īsti radušās šaubas, un līdz ar to nevar arī

prognozēt, kādi dokumenti un informācija tai būtu jāiesniedz, lai

šīs šaubas novērstu.

Turklāt klientiem nav iespēju

pilnībā prognozēt, kādas situācijas likuma subjekts uzskatīs par

riskantām, un izvairīties no tām. Pieaicinātās personas ir

norādījušas, ka likuma subjekti, it īpaši kredītiestādes, rūpīgi

izstrādājot Novēršanas likuma 32. panta izpildei

nepieciešamos iekšējos normatīvos aktus. Taču šie iekšējie

normatīvie akti nav pieejami personām, kurām tie var tikt

piemēroti, un personas nevar pilnībā paredzēt, no kādām darbībām

tām jāizvairās, lai likuma subjekts tās nekvalificētu kā

riskantas.

14.3. Ģenerālprokuratūra

norāda, ka Kontroles dienests pēc tam, kad saņēmis likuma

subjekta ziņojumu par atturēšanos no darījumu veikšanas vai

debeta operācijām, izmantojot Novēršanas likuma 51. panta

otrās daļas 4. punktā dotās tiesības un pieprasot no likuma

subjekta ziņojuma izvērtēšanai nepieciešamo informāciju, kuru

likuma subjekts savukārt pieprasot no klienta. Līdz ar to klients

ar aktīvu rīcību varot sekmēt ātrāku patiesības noskaidrošanu,

sniedzot likuma subjektam pamatotu informāciju par naudas vai

citu līdzekļu izcelsmes likumību, un likuma subjekts šo

informāciju nekavējoties nododot Kontroles dienestam.

Arī šāds risinājums tiesiskā

valstī nav uzskatāms par pilnvērtīgu tiesību aizsardzības

līdzekli pamattiesību ierobežojuma gadījumā. Turklāt tā

efektivitāte ir apšaubāma. Ja likuma subjekts ir pieņēmis lēmumu

atturēties no darījumu veikšanas vai debeta operācijām klienta

kontā un paziņojis klientam, ka šāda atturēšanās notiek saskaņā

ar Novēršanas likuma 32. pantu, no klienta vairs nav

noslēpjams fakts, ka likuma subjekts par savu lēmumu ir paziņojis

Kontroles dienestam. Līdz ar to nav saprotams, kāda mērķa labad

tiek zaudēts laiks, katrā gadījumā padarot likuma subjektu par

starpnieku informācijas pieprasīšanā un nodošanā starp klientu un

Kontroles dienestu, it īpaši tādēļ, ka likuma subjekts savu

lēmumu par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta

operācijām apstrīdētajā normā paredzētajā laikā pats nav tiesīgs

atcelt arī tad, ja klients sniedzis informāciju, kas iepriekš

radušās šaubas novērš.

Ministru kabinets apgalvo, ka

Kontroles dienests cenšoties maksimāli saīsināt lēmuma

pieņemšanas laikus, informācijas apmaiņā ar likuma subjektu

izmantojot modernos sakaru līdzekļus vai kurjeru. Latvijas Pasta

pakalpojumi netiekot izmantoti. Tomēr konkrētajā gadījumā rodas

šaubas par to, vai informācijas apmaiņa starp likuma subjektu un

Kontroles dienestu notiek pietiekami raiti. Kā konstatēts

iepriekš (sk. 2. punktu), akciju sabiedrība "Parex

banka" par savu lēmumu Pieteikuma iesniedzēju informēja jau

25. septembrī, bet Kontroles dienests šo informāciju saņēma

tikai 29. septembrī, tas ir, četras dienas vēlāk.

14.4. Eiropas Kopienu Tiesa

(Lielā palāta) 2008. gada 3. septembra spriedumā

apvienotajās lietās Nr. C-402/05 P un Nr. C-415/05 citastarp

izvērtēja un atzina par pamatotu personas sūdzību par tās īpašuma

tiesību aizskārumu. Izvērtējot noteiktā īpašuma tiesību

ierobežojuma samērīgumu, tiesa ņēma vērā to, vai personai bija

pieejamas atbilstošas procedūras savu tiesību efektīvai

aizsardzībai.

Eiropas Kopienu Tiesa minētajā

spriedumā norādīja, ka efektīvas tiesību aizsardzības princips ir

vispārējs Eiropas Savienības tiesību princips, kas balstās uz

dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, ir

nostiprināts Konvencijas 6. un 13. pantā un ir atzīts arī

2000. gada 7. decembrī Nicā pieņemtajā Eiropas

Savienības Pamattiesību hartā.

Tiesa secināja, ka, tā kā Padome

nav informējusi apelācijas sūdzību iesniedzējus par

pierādījumiem, kas ir tās rīcībā, lai attaisnotu ierobežojošos

pasākumus, nedz arī nodrošinājusi informāciju par šiem

pierādījumiem saprātīgā laikā pēc šo pasākumu veikšanas,

apelācijas sūdzību iesniedzējiem nebija iespēju darīt zināmu savu

viedokli. Līdz ar to nav ievērotas apelācijas sūdzību iesniedzēju

tiesības uz aizstāvību, it īpaši tiesības tikt uzklausītam

(sk. Eiropas kopienu tiesas spriedumu: joined cases C-402/05 P

and C-415/05 P Yassin Abdullah Kadi and Al Barakaat International

Foundation v Council [2008] Judgment of 3 September 2008,

paragraphs 368 and 369).

Lai gan minētajā lietā īpašuma

tiesību ierobežojums bija daudz smagāks un ilgstošāks nekā šajā

lietā, jāņem vērā, ka arī aizdomas attiecībā uz minētajām

personām bija ļoti smagas.

Vācijas Federālā konstitucionālā

tiesa, izskatot lietu, kurā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

mantai bez šīs personas pienācīgas uzklausīšanas tiesa uzlika

arestu, secināja, ka tiesiskas valsts ideja prasa, lai

apsūdzētajai personai, kuru skar tiesības ierobežojošs

krimināltiesisks līdzeklis, tiktu dota iespēja aizstāvēties,

zinot šā tiesības aizskarošā līdzekļa pamatojumu. Aizstāvības

iespēja nodrošināma atsevišķā procesā tieši attiecībā uz šā

līdzekļa tiesiskumu, pat ja šis process notiek tikai pēc šā

līdzekļa piemērošanas. Izmeklēšanas iestādēm šī tiesiskā valstī

neaizstājamā procesuālā garantija ir jāizsver kopsakarā ar

iespējamo interesi izmeklēšanu tās sākotnējā stadijā turēt

noslēpumā. Tik ilgi, kamēr iestādes uzskata, ka apsūdzētais

nedrīkst zināt par to, ka notiek izmeklēšana, tām ir jāatturas no

tādiem līdzekļiem kā apcietinājums vai [mantas] arests, kas nav

noslēpjami no apsūdzētās personas, smagi skar tās tiesības un

līdz ar to ir pakļauti pārbaudei tiesas procesā (sk. Vācijas

Federālās konstitucionālās tiesas 2006. gada

19. janvāra spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1075/05, pieejams

http://www.bverfg.de).

Satversmes tiesa, atsaucoties uz

citu valstu konstitucionālo tiesu izteiktajām atziņām, uzsvērusi,

ka "cilvēka cieņa prasa, lai indivīds nebūtu tikai procesa

objekts, bet viņam ir jādod iespēja izteikties, pirms tiek

pieņemts lēmums, kas skar viņa tiesības" (Satversmes tiesas

2008. gada 5. novembra sprieduma lietā

Nr. 2008-04-01 11. punkts).

Ja personai konkrētajā īpašuma

tiesību ierobežojuma gadījumā netiek nodrošināta iespēja efektīvi

aizsargāt savas tiesības, palielinās risks, ka likuma subjekts

var uz ievērojamu laiku atturēties no darījumu veikšanas vai

debeta operācijām tādu personu kontos, kuras nav vainojamas

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā.

14.5. Turklāt likumdevējs

nav paredzējis arī tādu regulējumu, kas mīkstinātu nelabvēlīgās

sekas, kuras rodas personai gadījumā, kad attiecībā uz šo personu

likuma subjekts pieņem lēmumu atturēties no darījumu veikšanas

vai debeta operācijām, bet vēlāk izrādās, ka šis lēmums bijis

nepamatots. Piemēram, nav paredzēts pienākums izslēgt šādu

personu no parādnieku reģistra, kurā tā ierakstīta sakarā ar

debeta darījumu apturēšanas dēļ neizpildītajām saistībām.

Novēršanas likuma 40. panta

trešā daļa paredz:

"Ja likuma subjekts labā ticībā ir

atturējies no darījuma veikšanas atbilstoši šā likuma

32. pantam, izbeidzis darījuma attiecības vai pieprasījis

saistību pirmstermiņa izpildi saskaņā ar šā likuma 28. panta

otro daļu, šīs atturēšanās vai darījuma aizkavēšanas, darījuma

attiecību izbeigšanas vai saistību pirmstermiņa izpildes

pieprasījuma dēļ likuma subjektam neiestājas juridiskā, tajā

skaitā civiltiesiskā atbildība."

Tātad visi tie zaudējumi, kas

radušies sakarā ar likuma subjekta lēmumu atturēties no darījumu

veikšanas vai debeta operācijām, gulstas uz attiecīgo personu un

šo zaudējumu kompensācija nav paredzēta arī tādā gadījumā, ja

Kontroles dienestam pēc tam, kad tas rūpīgi izanalizējis

informāciju, nerodas aizdomas par to, ka attiecīgie līdzekļi ir

noziedzīgi iegūti vai attiecīgie darījumi ir saistīti ar

terorisma finansēšanu.

Tā kā personas pamattiesību

ierobežojums, pamatojoties tikai uz likuma subjekta lēmumu,

paliek spēkā ievērojamu laika posmu, personai nav pieejami

efektīvi līdzekļi savu tiesību aizsardzībai un nav paredzēta

procedūra personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai, apstrīdētā

norma var radīt personai nelabvēlīgas un smagas sekas.

15. Satversmes tiesa ir

secinājusi: "Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis

ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē" (Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 19. punkts).

Līdz ar to Satversmes tiesa

izvērtēs, vai pastāv iespēja ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem

sasniegt leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē.

15.1. Saeima un Ministru

kabinets īpaši akcentē, ka apstrīdētā norma nepieciešama Latvijas

starptautisko saistību izpildei. Svarīga nozīme valstu cīņā pret

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorismu ir

starpvaldību organizācijas "Finanšu darījumu darba grupa"

(Financial Action Task Force, turpmāk - FATF)

izstrādātajiem ieteikumiem, kas balstīti uz plašu dažādu valstu

pieredzes apkopojumu.

FATF dokumenta "Četrdesmit

rekomendācijas" "A" sadaļā "Tiesību sistēmas" ietvertā

3. rekomendācija "Preventīvie līdzekļi un konfiskācija"

paredz, ka valstīm jāveic pasākumi, "lai kompetentām iestādēm

padarītu iespējamu konfiscēt "atmazgāto" īpašumu, ieņēmumus no

naudas "atmazgāšanas" vai predikatīviem nodarījumiem, rīkus, kas

izmantoti vai paredzēti šo nodarījumu veikšanai, vai atbilstošas

vērtības īpašumu, neskarot trešo personu bona fide

tiesības.

Šādos pasākumos jāiekļauj

pilnvaras: (a) identificēt, izsekot un novērtēt konfiskācijai

pakļauto īpašumu; (b) veikt pagaidu pasākumus, piemēram,

iesaldēšanu un arestu, lai novērstu jebkādas darbības ar šādu

īpašumu, tā nodošanu vai izvietošanu; (c) veikt pasākumus, kas

novērstu vai anulētu darbības, kas aizskar valsts spēju atgūt

konfiscējamo īpašumu; (d) veikt jebkurus attiecīgus izmeklēšanas

pasākumus."

Savukārt "B" sadaļā "Pasākumi, kas

jāveic finanšu institūcijām, kā arī citiem uzņēmējiem un

profesijām, lai novērstu nelegāli iegūtu līdzekļu legalizāciju un

terorisma finansēšanu" norādīts uz ziņošanu par aizdomīgiem

darījumiem un atbilstību:

"13. Ja finanšu institūcijai ir

aizdomas vai ir saprātīgs pamats aizdomām par līdzekļu noziedzīgu

izcelsmi vai saistību ar terorisma finansēšanu, ar likumu vai

noteikumiem jābūt noteiktam finanšu institūcijas pienākumam

nekavējoties ziņot par aizdomām finanšu izlūkošanas

vienībai."

Tomēr šīs rekomendācijas neparedz,

ka tieši finanšu institūcijām vai citiem uzņēmējiem, nevis valsts

institūcijām, kas saņēmušas attiecīgo ziņojumu, ir jāuzņemas

atbildība par personas līdzekļu ilgstošu iesaldēšanu.

15.2. Atbilstoši jau

minētajai Novēršanas likumā ietvertajai informatīvajai atsaucei,

tajā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Direktīvas

2005/60/EK un Direktīvas 2006/70/EK.

Direktīvas 2005/60EK

22. panta pirmā daļa paredz:

"1. Dalībvalstis pieprasa, lai

iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, un

atbilstīgos gadījumos to direktori un darbinieki, pilnībā

sadarbotos:

a) nekavējoties informējot FIU

[finansu izmeklēšanas iestāde] pēc pašu iniciatīvas, ja iestāde

vai persona, uz kuru attiecas šī direktīva, zina, tai ir aizdomas

vai pamatots iemesls uzskatīt, ka notiek vai ir notikusi

nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana

vai arī tiek izdarīti šādu darbību mēģinājumi;

b) nekavējoties sniedzot visu

nepieciešamo informāciju FIU pēc tās pieprasījuma saskaņā ar

procedūrām, kas noteiktas spēkā esošajos tiesību aktos."

Savukārt minētās direktīvas