24. pants
noteic:

"1. Dalībvalstis pieprasa, lai

iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, atturas no

tādu darījumu veikšanas, par kuriem tām ir informācija vai pastāv

aizdomas, ka tie ir saistīti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, iekams tās nav veikušas

nepieciešamo darbību saskaņā ar 22. panta 1. punkta a)

apakšpunktu. Saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem var dot

rīkojumu neveikt šo darījumu.

2. Ja pastāv aizdomas, ka darījuma

nolūks ir nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu

finansēšana un ja nav iespējams šādā veidā atturēties no

darījuma, vai ja līdz ar to varētu izjaukt centienus izsekot

aizdomās turamo iespējamo nelikumīgi iegūto līdzekļu

legalizēšanas vai teroristu finansēšanas operācijas ieguvējus,

attiecīgās iestādes un personas uzreiz pēc darījuma sniedz

informāciju FIU."

Pieteikumā norādīts, ka saskaņā ar

šīm normām atturēšanās no darījumu veikšanas varot būt pieļaujama

tikai līdz brīdim, kad informācija tiek sniegta Kontroles

dienestam. Pretējā gadījumā debeta operāciju neveikšana jau esot

uzskatāma par darījuma apturēšanu, kas veicama tikai un vienīgi

uz Kontroles dienesta rīkojuma pamata.

Savukārt Saeima "nepiekrīt šādai

gramatiskai un acīmredzami neloģiskai Direktīvas 2005/60EK 24.

panta interpretācijai" (lietas materiālu 1. sēj.

181. lpp.).

Pieteikuma iesniedzējas viedoklī,

kas iesniegts pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, norādīts, ka

Satversmes tiesa esot galīgā nacionālo tiesu instance, tāpēc tai

saskaņā ar Kopienas līguma 234. panta trešo daļu neskaidrību

gadījumā esot pienākums uzdot Eiropas Kopienu Tiesai jautājumu

par Kopienas tiesību iztulkošanu prejudiciāla nolēmuma veidā.

Kopienas līguma 234. pants

noteic:

"Tiesas kompetencē ir sniegt

prejudiciālus nolēmumus par:

a) šā Līguma interpretāciju;

b) Kopienas iestāžu un ECB

[Eiropas Centrālās bankas] tiesību aktu spēkā esamību un

interpretāciju;

c) ar Padomes lēmumu dibinātu

struktūru statūtu interpretāciju, ja minētie statūti to

paredz.

Ja šādu jautājumu ierosina kādas

dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs

Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt

spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo

jautājumu.

Ja šādu jautājumu ierosina par

lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar

attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai

dalībvalsts tiesai jāgriežas Tiesā."

Eiropas Kopienu Tiesa savā praksē

ir noteikusi, ka atsevišķos gadījumos arī dalībvalstu augstākās

instances tiesas, kad tās saskaras ar Eiropas Savienības tiesību

jautājumiem, var nevērsties Eiropas Kopienu Tiesā un patstāvīgi

iztulkot Eiropas Savienības tiesību normu, ja: saistībā ar

Eiropas Savienības tiesībām radies jautājums nav svarīgs lietas

iznākumam; šo jautājumu Eiropas Kopienu Tiesa ir izskaidrojusi

jau iepriekš; pareiza Eiropas Savienības tiesību piemērošana ir

tik acīmredzama, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas [sk.

Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu lietā 283/81 CILFIT and

Lanificio di Gavardo SpA v Ministry of Health (CILFIT), [1982],

ECR p. 3415].

Satversmes tiesas nolēmumi nav

pārsūdzami, tāpēc Satversmes tiesa pārliecināsies, vai ir

nepieciešama Eiropas Kopienu Tiesas sniegtā Direktīvas 2005/60EK

interpretācija, proti, vai šajā direktīvā noteiktais ir tik

skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un vai lietas

iznākums ir atkarīgs no minētās direktīvas iztulkošanas.

Konkrētajā gadījumā aplūkojami

vairāki aspekti:

1) vai direktīva prasa atturēšanos

no darījumu veikšanas pēc tam, kad likuma subjekts par to

paziņojis Kontroles dienestam;

2) vai direktīva prasa, lai tiktu

noteikts 60 dienu termiņš;

3) vai direktīva liedz noteikt

šādu termiņu;

4) vai direktīva prasa vai liedz

konkrētu procedūru, tostarp tiesību aizsardzības līdzekļu,

pastāvēšanu attiecībā uz likuma subjekta lēmumu.

Ir acīmredzami skaidrs, ka

Direktīva 2005/60/EK nenoteic konkrētu termiņu Kontroles dienesta

lēmuma pieņemšanai, kā arī neliedz šādu termiņu noteikt. Tā arī

neregulē, kāda procedūra un kādi tiesību aizsardzības līdzekļi

paredzami likuma subjekta lēmuma apstrīdēšanai. Minētās

direktīvas interpretēšana, iespējams, būtu nepieciešama jautājumā

par to, vai šī direktīva prasa atturēšanos no darījumu veikšanas

kādu laiku pēc tam, kad likuma subjekts ir paziņojis Kontroles

dienestam par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta

operācijām klienta kontā.

Tikpat acīmredzami ir tas, ka

Direktīva 2005/60/EK neliedz valstij noteikt stingrākus pasākumus

nekā direktīvā paredzētie. Tās 5. pants nosaka: "Lai

nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu

finansēšanu, dalībvalstis šīs direktīvas darbības jomā var

pieņemt vai paturēt stingrākus noteikumus."

Ja Eiropas Kopienu Tiesa

prejudiciāla nolēmuma veidā secinātu, ka Direktīva 2005/60EK

neprasa atturēšanos no darījumu veikšanas pēc tam, kad likuma

subjekts par to paziņojis Kontroles dienestam, tas neietekmētu

šīs lietas iznākumu, jo neliegtu Latvijas likumdevējam pieņemt

šādus stingrākus noteikumus.

Taču arī tad, ja Eiropas Kopienu

Tiesa secinātu, ka Direktīva 2005/60/EK prasa atturēšanos no

darījumu veikšanas kādu laiku pēc tam, kad likuma subjekts par to

paziņojis Kontroles dienestam, tas neietekmētu lietas iznākumu,

jo Satversmes tiesai būtu jāpārbauda izveidotās procedūras

atbilstība Satversmei.

Līdz ar to Satversmes tiesai nav

jāprasa prejudiciāls nolēmums no Eiropas Kopienu Tiesas.

15.3. Gan Saeima, gan

pieaicinātās personas uzsver, ka Novēršanas likuma 32. pants

paredzot maksimālo termiņu, kurā Kontroles dienestam jāizdod

rīkojums apturēt darījumu vai noteikta veida debeta operācijas

klienta kontā vai jāpaziņo likuma subjektam, ka atturēšanās no

darījuma ir izbeidzama. Praksē šīs darbības tiekot veiktas īsākā

termiņā atkarībā no tā, cik daudz laika objektīvi prasa

informācijas pārbaude un analīze.

Kontroles dienests un Ministru

kabinets informē (sk. lietas materiālu

2. sēj. 1.-2. lpp.un

3. sēj. 17. lpp.), ka laikposmā no

2008. gada 13.augusta līdz 2008. gada

18. decembrim Kontroles dienests pieņēmis 55 Novēršanas

likuma 32. panta trešajā daļā paredzētos lēmumus.

37 gadījumos (67 procentos gadījumu) izdots rīkojums par

darījumu vai debeta operāciju apturēšanu. 16 no minētajiem

55 gadījumiem izskatīti 14 dienu laikā.

37 gadījumos, kad Kontroles

dienests izdevis rīkojumu par darījumu vai debeta operāciju

apturēšanu, vidējais laiks līdz rīkojuma izdošanai bijis

22 dienas, astoņos gadījumos - līdz 10 dienām, 14 gadījumos

- līdz 30 dienām, 11 gadījumos - virs 30 dienām, tostarp ilgākais

laiks līdz Kontroles dienesta rīkojuma izdošanai vienā gadījumā

bijis 48 dienas.

18 gadījumos, kad Kontroles

dienests paziņojis, ka nav pamata izdot Novēršanas likuma

32. panta trešajā daļā paredzēto rīkojumu, vidējais laiks

attiecīga lēmuma pieņemšanai bijis 24 dienas, bet 14 dienu laikā

pieņemti pieci lēmumi.

Līdz ar to secināms, ka Kontroles

dienestam tikai atsevišķos gadījumos varētu būt nepieciešams viss

apstrīdētajā normā noteiktais laiks, lai tas pieņemtu savu

lēmumu. Tomēr likumprojektā sākotnēji paredzēto 14 dienu laikā

tiek pieņemta mazāk nekā viena trešdaļa lēmumu.

15.4. Nav pamatots Saeimas

apgalvojums, ka apstrīdētā norma paredzot arī maksimālo termiņu

lēmuma pieņemšanai un tādējādi pasargājot personu no ilgstošas un

laika ziņā neparedzamas procedūras. Apstrīdētā norma nenosaka

maksimālo termiņu, uz kuru attiecīgie personas līdzekļi var tikt

vispār iesaldēti aizdomu gadījumā.

Personas līdzekļu iesaldēšana

notiek gan tajā procedūras posmā, kad likuma subjekts atturas no

darījumu veikšanas vai debeta operācijām, gan arī tajā posmā, kad

Kontroles dienests ir attiecīgos darījumus vai debeta operācijas

apturējis. No personas viedokļa raugoties, faktiskās sekas ir

vienas un tās pašas - persona nevar rīkoties ar savu īpašumu pēc

saviem ieskatiem.

Pamatots ir Pieteikuma

iesniedzējas viedoklis, ka iesaldēšana, kas notiek, pamatojoties

uz Kontroles dienesta rīkojumu, mazāk skar personas tiesības, jo

Kontroles dienestam kā valsts institūcijai ir lielākas iespējas

objektīvi izvērtēt patieso situāciju un nepieļaut tādu līdzekļu

iesaldēšanu, attiecībā uz kuriem nav saskatāma saistība ar

noziedzīgu nodarījumu. Kontroles dienesta rīcību, tostarp

vilcināšanos lēmuma pieņemšanā vai nesamērīgu konkrētas personas

tiesību aizskārumu, var pārsūdzēt Ģenerālprokuratūrā, līdz ar to

ir lielāka iespēja izvairīties no subjektīviem vai nepamatotiem

lēmumiem.

Turklāt, ja pēc galīgās apstākļu

noskaidrošanas objektīvi izrādās, ka rīkojums ir nepamatots,

proti, netiek konstatēts pamats kriminālprocesa uzsākšanai un

pagaidu pasākumi tiek atcelti, vai ja kriminālprocess noslēdzas

ar reabilitējoša rakstura nolēmumu, persona var prasīt kaitējuma

atlīdzinājumu tāpat kā par jebkuru nepamatotu vai prettiesisku

aizskārumu no valsts puses, tai skaitā atbilstoši likumam "Par

izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai

nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu",

vai - gadījumā, ja atbilstoša speciāla regulējuma nav, - vērsties

vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par kaitējuma

atlīdzinājumu, pamatojoties uz Satversmes 92. panta trešo

teikumu (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 4. marta

lēmuma lietā Nr. SKA-140/2008 7. punktu lietas

materiālu 1. sēj.129.-130. lpp.).

15.5. Saskaņā ar Novēršanas

likuma 32. panta trešo daļu apstrīdētajā normā noteiktajā

termiņā Kontroles dienestam ir jāpieņem lēmums, taču tas

nenozīmē, ka šis termiņš katrā gadījumā ir galīgais termiņš, kurā

līdzekļu iesaldēšana notiek tikai uz aizdomu pamata. Proti,

apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā Kontroles dienests var

pieņemt divējādus lēmumus, saskaņā ar kuriem klienta līdzekļu

iesaldēšana turpinās. Pirmkārt, Novēršanas likuma 32. panta

trešās daļas 1. punktā minēto lēmumu par to, ka nauda vai

citi līdzekļi ir atzīstami par noziedzīgi iegūtiem. Šādā gadījumā

Kontroles dienestam ir tiesības apturēt noteikta veida debeta

operācijas klienta kontā uz rīkojumā noteikto laiku, bet ne

ilgāku par sešiem mēnešiem. Otrkārt, gadījumā, kad saskaņā ar

Kontroles dienesta rīcībā esošo informāciju rodas aizdomas, ka

notiek noziedzīgs nodarījums, tajā skaitā noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācija vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas mēģinājums, Kontroles dienests pieņem Novēršanas

likuma 32. panta trešās daļas 1. punktā minēto lēmumu

par to, ka darījums vai debeta operācijas apturamas uz rīkojumā

noteikto laiku, bet ne ilgāku par 45 dienām.

Apstrīdētā termiņa ilgums nav

vērtējams atrauti no Novēršanas likuma 32. panta trešās

daļas 1. punktā noteiktā termiņa. Abi šie termiņi veido

laika posmu, kurā personas līdzekļi tiek iesaldēti tikai uz šaubu

un aizdomu pamata, lai valsts institūcijas veiktu šaubu un

aizdomu kliedēšanai vai apstiprināšanai nepieciešamās

pārbaudes.

Lai gan atsevišķos gadījumos, kas

saistīti ar sevišķi smagu noziegumu - piemēram, terorisma

finansēšanas - novēršanu, šāds termiņš varētu būt samērīgs, jāņem

vērā, ka Novēršanas likums aptver ļoti plašu dažādu noziedzīgu

nodarījumu spektru, tostarp jautājumus, kas saistīti ar krāpšanu

nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Ne katrā

gadījumā kopējais maksimālais termiņš - 105 dienas -, kurā

iespējama līdzekļu iesaldēšana uz šaubu un aizdomu pamata (60

dienas, kurās likuma subjekts atturas veikt darījumus vai debeta

operācijas, un 45 dienas, uz kurām Kontroles dienests aptur

darījumus vai debeta operācijas), ir samērīgs.

15.6. Saeimas, Ministru

kabineta un Kontroles dienesta norādītais, ka apstrīdētās normas

prasības saistītas ar citu likumu prasībām, it īpaši nodokļu jomu

regulējošiem normatīvajiem aktiem, ir attiecināms tikai uz vienu

apstrīdētās normas aspektu, proti, ciktāl apstrīdētajā normā ir

noteikts termiņš, kurā Kontroles dienestam vai nu jāizdod

pamatots rīkojums apturēt darījumu vai debeta operācijas, vai arī

jāpaziņo, ka likuma subjekta atturēšanās no darījumu veikšanas

vai debeta operācijām izbeidzama.

Nedz Saeima, nedz pieaicinātās

personas nav norādījušas, ka leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt

tikpat efektīvi, ja Kontroles dienestam vai citai valsts

institūcijai uzreiz pēc tam, kad likuma subjekts pieņēmis lēmumu

par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, būtu

pienākums pārbaudīt, vai konkrētais tiesību ierobežojums

konkrētai personai ir noteikts pamatoti (ņemot vērā likuma

subjekta rīcībā esošo informāciju) un vai tas konkrētajā gadījumā

ir samērīgs.

Turklāt nav pamatots Kontroles

dienesta minētais arguments, ka tam jāveicot informācijas apmaiņa

(tajā skaitā informācijas pieprasīšana) ar vairāk nekā 100 valstu

analoģiskiem dienestiem un šādai sadarbībai starptautiskie

normatīvie akti nenosakot nekādus izpildes termiņus (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 8. lpp.). Apstrīdētā norma

nenoteic maksimālo termiņu, kādā Kontroles dienestam jāpieņem

lēmums tad, ja garāks termiņš nepieciešams pieprasītās

informācijas saņemšanai no ārvalstīm. Šādā izņēmuma gadījumā

ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots prokurors var noteikt

papildu termiņu.

15.7. Pieaicinātās personas

izsaka viedokli, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš esot

pamatots tādā ziņā, ka atbilstot likuma "Par pievienotās vērtības

nodokli" nosacījumiem. Nodokļu taksācijas periods esot viens

kalendāra mēnesis un norēķini tiekot veikti 15 dienu laikā pēc

taksācijas perioda beigām. Pat kārtējā mēneša pēdējā datumā

veiktos darījumus neesot iespējams izvērtēt īsākā termiņā, jo

darījumu veicēja rīcībā vēl esot to deklarēšanai paredzētais

laiks. Informācijas analīze un lēmuma pieņemšana varot būt īpaši

sarežģīta tādos gadījumos, kad tiek analizētas ļoti daudzus

darījumus un to dalībniekus aptverošas shēmas, kas esot viena no

Kontroles dienesta galvenajām prioritātēm (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 8. lpp. un 3. sēj.

23.-24. lpp.).

Tomēr no šā skaidrojuma nav

gūstama atbilde uz to, kādēļ Kontroles dienests pirms attiecīgās

informācijas pieprasīšanas nevarētu pārliecināties, vai likuma

subjekta veiktā līdzekļu iesaldēšana ir izdarīta atbilstoši

likuma prasībām. Ministru kabinets pamatoti norāda, ka likuma

subjekta šaubas vien neesot pietiekams pamats atturēties no

darījuma veikšanas vai debeta operācijām klienta kontā, jo šīm

šaubām vajagot būt pamatotām, proti, jāpastāvot noteiktiem

faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz klienta saistību ar

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma

finansēšanu.

15.8. Saeima un vairākas

pieaicinātās personas uzskata, ka attiecīgo leģitīmo mērķi nevar

sasniegt ar personas īpašuma tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, tostarp nosakot likumā īsāku termiņu Kontroles

dienesta lēmuma pieņemšanai.

FKTK norāda, ka, teorētiski varbūt

ir iespējams saīsināt šo termiņu, tomēr FKTK neredzot iespēju

nenoteikt vispār nekādu konkrētu termiņu.

Ministru kabinets uzskata, ka

Novēršanas likuma 32. pantā noteiktā atturēšanās no klienta

darījumu veikšanas "kā līdzeklis, lai novērstu noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizāciju, atbilst starptautiskajiem dokumentiem un

rekomendācijām, un analoģiska sistēma pastāv visās Eiropas

Savienības dalībvalstīs" (lietas materiālu

3. sēj. 14. lpp.).

Ministru kabineta viedoklis ir

pamatots tiktāl, ka Eiropas Savienības valstu kopējās sistēmas

iezīme ir likuma subjektu pienākums nodot Kontroles dienestam to

rīcībā esošo informāciju un Kontroles dienests, iepazinies ar šo

informāciju, pieņem savu lēmumu par to. Taču nav gūstams

apstiprinājums tam, ka visās Eiropas Savienības dalībvalstīs

personu pamattiesības tiktu ilgstoši ierobežotas tikai uz likuma

subjektu lēmuma pamata. Latvijas Komercbanku asociācija norāda,

ka daudzās Eiropas valstīs pastāvot īsāki termiņi. Piemēram,

maksimālais laiks, kurā attiecīgās valsts finanšu kontroles

institūcijai jāpieņem lēmums, Francijā un Ungārijā (iekšzemes

transakcijām) esot viena diena, Bulgārijā, Slovākijā un Vācijā -

divas darba dienas, Lietuvā un Šveicē - piecas darba dienas.

Arī Polijas Republikā un

Slovēnijas Republikā likumi, kas regulē noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu,

paredz attiecīgo banku un finanšu iestāžu pienākumu ziņot

kompetentām valsts iestādēm, bet šo iestāžu pienākums ir

uzņemties atbildību par turpmāko rīcību (sk: http://www.mofnet.gov.pl,

http://www.uppd.gov.si).

Kontroles dienests vēstulē Saeimas

Juridiskajam birojam norāda, ka pēc līdzekļu iesaldēšanas

termiņiem valstis nosacīti varot iedalīt vairākās grupās. Tās

valstis (Beļģija, Bulgārija, Čehija, Francija, Itālija, Polija,

Rumānija, Slovākija), kurās noteikti 24-72 stundu gari termiņi,

tiekot kritizētas starptautiskajās institūcijās, savukārt citās

valstīs noteiktie termiņi (Austrijā - 6 mēneši, Luksemburgā - 3

mēneši, Igaunijā - kopā 90 dienas, Latvijā - 45 dienas) atbilstot

pasaules valstu labākajai praksei šajā jomā (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 11. lpp.). Taču šie Kontroles

dienesta norādītie termiņi galvenokārt attiecas nevis uz periodu,

kad iesaldēšana notiek uz likuma subjekta lēmuma pamata, bet gan

uz to periodu, kad līdzekļu iesaldēšana notiek uz attiecīgās

valsts finanšu kontroles institūcijas rīkojuma pamata.

Piemēram, Kontroles dienesta

minēto sešu mēnešu termiņu paredz Austrijas likuma par bankām

(Bankwesengestz) 41. pants. Tā paša panta trešā daļa

noteic arī to, ka par rīkojumu nekavējoties jāpaziņo klientam un

prokuratūrai. Paziņojumā klientam norādāms, ka tam ir tiesības

iesniegt sūdzību par savu tiesību aizskārumu administratīvajam

senātam (Verwaltungssenat). Savukārt saskaņā ar minētā

panta pirmās daļas 3. punktu kredītiestādes un finanšu

institūcijas, kas apturējušas transakcijas un par to paziņojušas

finanšu kontroles iestādei, ir tiesīgas prasīt, lai iestāde savu

viedokli izteiktu līdz nākamās banku darba dienas beigām (sk.

http://www.ris.bka.gv.at).

15.9. Apstrīdētā norma

Novēršanas likumā tika ietverta tā otrreizējās caurlūkošanas

gaitā. Ministru kabinets, iesniedzot attiecīgo likumprojektu,

bija paredzējis Kontroles dienesta sākotnējā lēmuma pieņemšanai

īsāku termiņu - 14 dienas. Kā jau minēts, arī citās valstīs

kontroles dienesti savu sākotnējo lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu

pieņem īsākā termiņā.

Nav pamatots Ministru kabineta

viedoklis, ka tikai, "dodot Kontroles dienestam pietiekamu

termiņu vispusīgas informācijas iegūšanai un izvērtēšanai, var

tikt nodrošināta pamatota un taisnīga lēmuma pieņemšana un

novērsta nepamatota iejaukšanās komercdarbībā un personu rīcībā

ar savu īpašumu" (lietas materiālu 3. sēj.

22. lpp.). Apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā - 60

dienās - personas pamattiesības tiek ierobežotas nevis uz valsts

institūcijas, bet uz privātpersonas, piemēram, kredītiestādes,

lēmuma pamata civiltiesisku attiecību ietvaros. Ja šī iestāde ir

kļūdījusies, tās lēmuma sekas personu skar daudz smagāk, nekā to

skartu valsts institūcijas pieņemta lēmuma sekas. Likuma

subjekta, respektīvi, privātpersonas rīcībā ir mazāk informācijas

nekā Kontroles dienesta, respektīvi, valsts institūcijas rīcībā

pat tādā gadījumā, ja Kontroles dienests pieņemtu lēmumu,

nepieprasot papildu informāciju. Turklāt likuma subjektam ir

uzlikts par pienākumu izvērtēt riskus, kas saistīti ar iespēju,

ka līdzekļiem ir noziedzīga izcelsme, taču tam nav uzlikts par

pienākumu uzklausīt skarto personu jautājumā par pamattiesību

ierobežojuma smagumu konkrētā gadījumā un nav uzlikts par

pienākumu izvērtēt, vai labums, ko sabiedrība gūs katrā konkrētā

gadījumā, ja likuma subjekta aizdomas apstiprināsies, ir samērīgs

ar to kaitējumu, kas tiks nodarīts personas interesēm, ja

izrādīsies, ka likuma subjekta šaubas nav bijušas pamatotas.

Valsts prezidents, prasot

Novēršanas likuma otrreizēju caurlūkošanu, kā vienu no likuma

trūkumiem norādīja arī to, ka 32. pantā tobrīd paredzētais

termiņš Kontroles dienesta lēmuma pieņemšanai (14 dienas,

bez jebkādas iespējas šo termiņu pagarināt) var apgrūtināt

informācijas apmaiņu ar ārvalstu pilnvarotajām iestādēm, turklāt

tas nav saskaņots ar Latvijas Republikas nodokļu likumos

paredzēto darījumu deklarēšanas un nodokļu taksācijas perioda

termiņu. Tomēr Valsts prezidents uzsvēra, ka, apsverot iespējas

Kontroles dienestam paredzēt garāku termiņu, kurā tas varētu

izvērtēt saņemtos ziņojumus par atturēšanos no darījuma

veikšanas, noteikti būtu jāņem vērā samērīguma princips, personas

tiesību ierobežojumu samērojot ar likuma mērķi

(sk. lietas materiālu 2. sēj.

17. lpp.).

Arī Direktīvas 2005/60/EK

preambulā uzsvērts, ka "šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības

un principi, kas ir jo īpaši atzīti Eiropas Savienības

Pamattiesību hartā. Nevienu no šīs direktīvas noteikumiem

nevajadzētu interpretēt vai ieviest tādā veidā, kas nav

savienojams ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju".

Turklāt FKTK norāda, ka to, vai

pastāv pamatotas aizdomas, ka darījums saistīts ar noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizāciju, sākotnēji izvērtējot likuma

subjekts - kredītiestāde, kam nav pieejami visi tie informācijas

resursi, kas ir Kontroles dienesta rīcībā. Tāpēc arī objektīvi

pastāvot risks, ka darījums, kurš kredītiestādei radījis

pamatotas aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju,

nebūtu aizdomīgs, ja kredītiestādei būtu zināma Kontroles

dienestam pieejamā informācija (sk. lietas materiālu

3. sēj. 3. lpp.).

Kā tas izriet no datiem, uz ko

norādījušas vairākas pieaicinātās personas un Saeima, tikai

60-70 procentos gadījumu (sk., piemēram, lietas materiālu

1. sēj. 182. lpp., 3. sēj. 6. lpp.,

3. sēj. 30. lpp.), kad likuma subjekti

atbilstoši Novēršanas likuma 32. pantam atturējušies no

darījumu veikšanas vai debeta operācijām, arī Kontroles dienests

ir saskatījis pamatu attiecīgo darījumu vai debeta operāciju

apturēšanai. Līdz ar to vidēji gandrīz katrā trešajā gadījumā

likuma subjekti ir atturējušies veikt darījumus vai debeta

operācijas attiecībā uz tādu klienta mantu, kura ne tikvien nav

noteiktā procedūrā atzīta par noziedzīgi iegūtu, bet par kuras

legalitāti kompetentajai valsts institūcijai nav pat radušās

pamatotas aizdomas. Arī Pieteikuma iesniedzējas gadījumā

Kontroles dienests nav saskatījis pamatu ar savu rīkojumu apturēt

debeta operāciju veikšanu tās kontos.

Tātad likumdevējs ir izveidojis

procedūru, kurā privātpersonai - likuma subjektam - civiltiesisku

attiecību ietvaros ir jāuzņemas atbildība par pamattiesību

ilgstošu aizskārumu, taču nav paredzējis personai efektīvus

līdzekļus, kas tai ļautu apstrīdēt šīs privātpersonas

pretlikumīgi pieņemtos lēmumus, kā arī nav paredzējis mehānismu,

lai valsts saprātīgā procesā un apmērā atlīdzinātu zaudējumus,

kas personai radušies sakarā ar to, ka likuma subjekts labā

ticībā atturējies no darījumu veikšanas vai debeta operācijām,

taču Kontroles dienests secinājis, ka nepastāv aizdomas par to,

ka attiecīgā persona būtu saistīta ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizāciju vai terorisma finansēšanu.

Pamatots ir Kontroles dienesta

viedoklis, ka valstij ir tiesības ierobežot nelegāla īpašuma

izmantošanu, likumā nosakot procedūru, kritērijus un termiņus,

lai attiecīgi pilnvarotais subjekts varētu pārliecināties par

īpašuma izcelsmes vai paredzētās tā izmantošanas legalitāti,

tomēr, nosakot šo procedūru, kritērijus un termiņus, valstij nav

tiesību atkāpties no tiesiskas valsts principiem un pārkāpt

cilvēka tiesības.

Likumdevējam bija iespēja

izraudzīties procedūru, kurā valsts institūcija, nevis

privātpersona uzņemtos atbildību par pamattiesību ilgstošu

ierobežojumu. Piemēram, likumdevējs varēja paredzēt, ka Kontroles

dienestam par to, vai likuma subjekta atturēšanās no darījumu

veikšanas vai debeta operācijām katrā konkrētajā gadījumā atbilst

likuma nosacījumiem un samērīguma prasībām, ir jāpārliecinās

ievērojami īsākā termiņā nekā apstrīdētajā normā noteiktais, pat

ja, šādu sākotnēju lēmumu pieņemot, Kontroles dienests vēl nevar

izšķirties, vai būtu jāizdod Novēršanas likuma 32. panta

trešās daļas 1. punktā paredzētais rīkojums.

Tātad

apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un līdz ar to

neatbilst arī Satversmes 105. pantam.

16. Saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes

tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi

citādi.

Satversmes tiesa vairākkārt

secinājusi, ka gadījumos, ja tūlītēja apstrīdētās normas

atcelšana būtu vēl vairāk neatbilstoša Satversmei nekā

apstrīdētās normas atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt

sprieduma izpildes termiņu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu un

2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01

12. punktu).

Konkrētajā gadījumā ir

nepieciešams laiks, lai likumdevējs izstrādātu jaunu, atbilstošu

risinājumu.

Satversmes tiesa vērš Kontroles

dienesta uzmanību uz to, ka visām valsts institūcijām savā

darbībā ir pienākums ievērot Satversmē noteiktās pamattiesības,

tāpēc tam, saņemot no likuma subjekta informāciju par atturēšanos

no darījumu veikšanas vai no debeta operācijām, visupirms ir

jāpārliecinās, vai subjekta rīcība katrā konkrētajā gadījumā

atbilst likuma prasībām un vai noteiktais konkrētās personas

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.

17. Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizskārumu un tā rezultātā nodarītos zaudējumus nav

iespējams novērst vai atlīdzināt, atzīstot apstrīdēto normu

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju par spēkā neesošu no dienas,

kad akciju sabiedrība "Parex banka" pieņēma lēmumu par

atturēšanos no debeta operācijām Pieteikuma iesniedzējas kontos.

Pat tad, ja Satversmes tiesa pieņemtu šādu lēmumu, joprojām

paliktu spēkā Novēršanas likuma 40. panta trešā daļa, kas

šajā lietā nav apstrīdēta.

Satversmes 92. panta trešais

teikums paredz: "Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam

ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu." Taču Satversmes tiesas

procesa ietvaros nav iespējams izvērtēt, vai akciju sabiedrība

"Parex banka" rīkojās labā ticībā, tāpat nav iespējams izvērtēt

arī to, vai sekas, ko Pieteikuma iesniedzēja saista ar šo rīcību,

respektīvi, līzinga līgumu laušana ir saistīta tikai ar ilgstošo

Pieteikuma iesniedzējas līdzekļu iesaldēšanu. Līdz ar to

Satversmes tiesas procesa ietvaros nav iespējams izvērtēt

Pieteikuma iesniedzējai tās pamattiesību aizskāruma rezultātā

nodarītos zaudējumus.

Satversmes tiesa ņem vērā to, ka

Senāts jau ir izvērtējis situāciju, kurā pieteicējs apstrīdēja

bankas pieņemtu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu. Senāts izteica

viedokli, ka šādā situācijā pieteicējam bijusi iespēja savas

tiesības aizsargāt atbilstoši tam, kāda veida rīcību tas

uzskatījis par prettiesisku. Gadījumā, ja kredītiestāde savu

rīcību ar klienta naudas līdzekļiem pamato ar likumu "Par

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu", klients

iebildumus pret to varot izteikt attiecīgajai valsts iestādei,

kuras rīkojumi sakarā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas

novēršanu ir saistoši kredītiestādei, proti, Kontroles dienestam

vai iestādei, kas to pārrauga, - prokuratūrai. Savukārt gadījumā,

ja kredītiestādes rīcība nav pamatota ar likumu vai pārsniedz

likumā vai Kontroles dienesta rīkojumā noteikto, neesot izslēgta

kredītiestādes klienta iespēja vērsties pret kredītiestādi

civilprocesuālā kārtībā savu aizskarto mantisko tiesību

aizsardzībai (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 4. marta

lēmuma lietā Nr. SKA-140/2008 7. punktu lietas

materiālu 1. sēj.129.-130. lpp.).

Līdz ar to gadījumā, ja Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka akciju sabiedrība "Parex banka" nerīkojās

labā ticībā, minēto zaudējumu apmērs un bankas iespējamā vaina šo

zaudējumu nodarīšanā jānosaka vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Savukārt tad, ja Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka, ņemot vērā konkrētos apstākļus,

Kontroles dienestam lēmums par to, ka atturēšanās no visām debeta

operācijām vai to daļas Pieteikuma iesniedzējas kontā ir

izbeidzama, bija jāpieņem nekavējoties, Pieteikuma iesniedzēja

var vērsties tiesā, atsaucoties uz Satversmes 92. panta

trešo teikumu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir

secinājusi: "Kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes

92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama

tieši un nepastarpināti. Bez tam šī norma neparedz, ka tās

konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība

ir saistāma ar Satversmes 92.panta trešā teikuma tiešas

piemērošanas iespēju un nevar būt iemesls atteikumam pieņemt

tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu" (Satversmes

tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punkts).

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas novēršanas likuma 32. panta trešās daļas vārdus

"ne vēlāk kā 60 dienu laikā" par neatbilstošiem Latvijas

Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no

2010. gada 1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris