20. pants

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Operatīvās

darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmais teikums neatbilst

Satversmes 92. pantam, jo tam nav leģitīma mērķa un tas nav

nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Šajā normā neesot noteikts

process, kādā tiek veikta pārbaude un uzraudzība pār operatīvo

pasākumu realizēšanu. Prokuratūrai Operatīvās darbības likuma 7.

panta piektajā daļā noteikto darbību uzraudzībā esot piešķirta

pārāk liela brīvība (sk. lietas materiālu 1.sēj. 20.

-21. lpp.).

20.1. Satversmes 92.pants nosaka: "Ikviens var

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta

saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir

tiesības uz advokāta palīdzību."

Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā

aspektā šis jēdziens tulkojams sasaistē ar Satversmes 6. nodaļu,

otrajā - ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes

1. panta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma

lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu).

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu

ir vienas no vissvarīgākajām personas pamattiesībām un tāpēc

ierobežojumi šīm personas tiesībām nosakāmi tikai pašos

nepieciešamākajos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 10. punktu).

Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu

tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par

absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu).

Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasa, lai persona savu

aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai vērstos tikai

Satversmes 82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās.

Pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi saistībā ar

Konvencijas 13. pantu, var secināt, ka efektīvs aizsardzības

nodrošinājums nav atkarīgs vienīgi no iespējas vērsties tiesā,

bet gan no visa kopējā uzraudzības mehānisma un tā darbības

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā

Nr. 2004-14-01 secinājumu daļas 10. punktu). Ne visas pie

tiesu varas piederošās institūcijas spriež tiesu. Turklāt tiesas

spriešana, kā to Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt

norādījusi, nav vienīgais efektīvais tiesību aizsardzības

līdzeklis. Persona savas aizskartās tiesības un likumiskās

intereses var efektīvi aizstāvēt ne vien tiesā, bet arī citās

tiesu varas institūcijās (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-06-01 18. punktu).

Arī no Konvencijas 8. un 13. panta gramatiskā teksta

expressis verbis nav secināms, ka valstij būtu pienākums

ar normatīvo regulējumu operatīvās darbības pasākumu veikšanu

pakļaut tikai tiesas kontrolei. J. Pastille, atsaucoties uz

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, norāda, ka šāds

regulējums būtu vēlams, bet ne obligāts. Kārtība, kādā attiecīgās

tiesības tiek nodrošinātas, ir katras dalībvalsts kompetencē,

taču tā nedrīkst būt vērsta uz Konvencijā nostiprināto prasību

neievērošanu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 19. -

20. lpp.).

Satversmes tiesa šā sprieduma 17. punktā secināja, ka

operatīvās darbības subjektam ir pienākums saņemt Augstākās

tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas

tiesneša akceptu operatīvās darbības pasākumu veikšanai jebkurā

gadījumā. Tādējādi likumdevējs ir noteicis tādu operatīvās

darbības regulējumu, kas paredz ne vien prokurora uzraudzību, bet

arī tiesas kontroli vai vismaz pēckontroli pār veikto darbību

tiesiskumu un atbilstību likuma prasībām.

20.2. Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas

pirmais teikums noteic, ka uzraudzību pār operatīvās darbības

atbilstību likumiem veic ģenerālprokurors un viņa īpaši

pilnvaroti prokurori. Šī uzraudzība veicama atbilstoši

Prokuratūras likumam un attiecīgajiem Ģenerālprokuratūras

iekšējiem likumpakārtotajiem normatīvajiem aktiem (sk.:

Kavalieris A. Operatīvās darbības likuma komentāri. Rīga: Raka,

2002, 93. lpp.).

Prokuratūras likuma 1. panta pirmā daļa noteic, ka prokuratūra

ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār

likumības ievērošanu Prokuratūras likumā noteiktās kompetences

ietvaros. Šā panta otrajā daļā norādīts, ka prokuratūras uzdevums

ir reaģēt uz likuma pārkāpumu un nodrošināt ar to saistītās

lietas izlemšanu likumā noteiktajā kārtībā.

Satversmes tiesa jau norādīja, ka prokuratūrai kā tiesu varas

institūcijai ir divējāds raksturs. No vienas puses, tā ir

vienota, centralizēta triju pakāpju iestāžu sistēma, ko vada

ģenerālprokurors, bet, no otras puses, - prokuratūras funkcijas

patstāvīgi un vienpersoniski veic prokuratūras amatpersonas, t.

i., prokurori (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra

sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 secinājumu daļas 12.2.

punktu).

2009. gada 15. maija informatīvajā ziņojumā par Operatīvās

darbības likumā paredzēto tiesisko regulējumu, tā nepilnībām un

nepieciešamību izstrādāt jaunu operatīvo darbību regulējošu

normatīvo aktu norādīts, ka operatīvās darbības pasākumu veikšana

sevišķajā veidā būtiski ierobežo cilvēktiesības, tāpēc Operatīvās

darbības likums ziņu iegūšanai ar šādu darbību palīdzību nosakot

stingru kontroles mehānismu (sk. Informatīvo ziņojumu

par Operatīvās darbības likumā paredzēto tiesisko

regulējumu, tā nepilnībām un nepieciešamību izstrādāt jaunu

operatīvo darbību regulējošu normatīvo aktu http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3016, aplūkots

2011. gada 19. aprīlī). Attiecībā uz Operatīvās darbības

likuma 7. panta ceturtajā daļā norādīto operatīvās darbības

pasākumu veikšanu tā paša panta piektajā daļā noteiktajos

gadījumos operatīvās darbības subjektam ir uzlikts pienākums 24

stundu laikā par to veikšanu paziņot prokuroram, proti,

ģenerālprokuroram vai viņa īpaši pilnvarotam prokuroram (sk.:

Kavalieris A. Operatīvās darbības likuma komentāri. Rīga: Raka,

2002, 26. lpp.). Tādējādi ģenerālprokurors vai viņa īpaši

pilnvarots prokurors arī kontrolē operatīvās darbības pasākumu

tiesiskumu.

Saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 22. panta otro daļu

operatīvo izstrādi uzsāk ar lēmumu, kuru akceptē operatīvās

darbības iestādes vadītājs vai viņa vietnieks, kā arī par to tiek

informēts prokurors. Līdz ar to operatīvās darbības subjektam par

Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas kārtībā

veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem ir jāpaziņo

ģenerālprokuroram vai viņa īpaši pilnvarotam prokuroram.

Satversmes tiesa norāda, ka šāda paziņojuma saņemšanas gadījumā

prokuroram jāveic uzraudzība pār veikto operatīvās darbības

pasākumu atbilstību likuma prasībām, tādējādi nodrošinot personas

pamattiesību ievērošanu.

20.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka personas

iespējas aizsargāt savas tiesības esot ierobežotas gadījumos, kad

ir noklausītas tās telefona sarunas (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 10., 13., 18. un 22. lpp.).

Operatīvās darbības likuma 35. pantā ietvertais regulējums

attiecas uz operatīvās darbības uzraudzības mehānismu, kas

vērtējams kopsakarā ar personas tiesībām aizstāvēt savas

aizskartās tiesības.

Operatīvās darbības likuma 5. pants nosaka: ja persona

uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību pārkāpis

tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga

iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis attiecīgu pārbaudi,

sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta amatpersonu

rīcības atbilstību likumam, vai arī tā var vērsties ar prasību

tiesā. Ja tiek konstatēts tiesību pārkāpums, personai ir tiesības

prasīt atlīdzinājumu par tai nodarīto kaitējumu.

No minētā izriet, ka ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti

prokurori veic operatīvās darbības pārbaudi un atbilstoši tās

rezultātam sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta

amatpersonu rīcības atbilstību likumam. Pārbaude ir nepieciešama,

lai ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori varētu

pārliecināties par operatīvās darbības pasākumu tiesiskumu. Taču

spēkā esošais regulējums paredz arī tiesas kontroli, tostarp

pēckontroli. Līdz ar to nevar piekrist viedoklim, ka spēkā

esošais regulējums neparedzot operatīvās darbības pasākumiem

pietiekami neatkarīgu pēckontroli.

Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 29. panta trešajai daļai

gadījumā, kad operatīvās darbības gaitā ir pretlikumīgi

aizskartas personu tiesības un intereses, tātad personām nodarīts

kaitējums, attiecīgo amatpersonu, prokurora vai tiesas pienākums

ir atjaunot šīs tiesības un atlīdzināt vai novērst nodarīto

materiālo un morālo kaitējumu likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar

to var secināt, ka Operatīvās darbības likums nosaka operatīvās

darbības subjekta amatpersonu atbildību pamattiesību aizskāruma

gadījumā.

Vienlaikus norādāms, ka atbilstoši Operatīvās darbības likuma

24. panta pirmajai daļai operatīvās darbības pasākumu rezultātā

iegūtā informācija klasificējama kā ierobežotas pieejamības

informācija, kuru kā pierādījumu kriminālprocesā drīkst izmantot

tikai KPL noteiktajā kārtībā, nodrošinot operatīvās darbības

pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto personu

konfidencialitāti un drošību. Tādējādi ar Operatīvās darbības

likuma regulējumu likumdevējs ir izteicis savu gribu nodrošināt

operatīvās darbības pasākumu konfidencialitāti. Iegūtās

informācijas ierobežotā pieejamība izskaidrojama ar operatīvās

darbības raksturu un uzdevumiem. Operatīvās darbības likums

nenosaka operatīvās darbības subjekta tiesības vai pienākumu

informēt personu par veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem

pēc to pabeigšanas. Savukārt personas informēšana par operatīvās

darbības pasākumiem to veikšanas laikā būtu pretrunā ar

Operatīvās darbības likuma 2. pantā noteiktajiem operatīvās

darbības uzdevumiem.

Satversmes tiesa norāda, ka personas tiesību aizsardzība tiek

efektīvi nodrošināta, pārbaudot operatīvās darbības pasākumu

rezultātā iegūtās ziņas atbilstoši Kriminālprocesa likumā un

Operatīvās darbības likumā noteiktajai kārtībai.

Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 24. panta ceturtajai

daļai, veicot operatīvo darbību, ar visu operatīvās darbības

procesā iegūto informāciju ir jāiepazīstina kriminālprocesa

virzītājs. Operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtās

informācijas atbilstību Kriminālprocesa likuma 9. nodaļas un

Operatīvās darbības likuma prasībām izvērtē tiesa, pārbaudot

iesniegtos pierādījumus. Pakļaujot attiecīgās darbības

kriminālprocesuāli tiesiskajai reglamentācijai, to galarezultātā

iegūtās un attiecīgos procesuālo darbību protokolos iekļautās

ziņas par faktiem var tikt izmantotas kā pilntiesīgi pierādījumi

(sk.: Strada-Rozenberga K. Pierādīšanas teorija

kriminālprocesā. Vispārīgā daļa. Rīga: Biznesa augstskola

"Turība", 2002, 187. lpp.).

Līdz ar to procesa virzītājs un tiesa nodrošina operatīvās

darbības pasākumu rezultātā iegūtās informācijas pieļaujamības

pārbaudi. Savukārt ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti

prokurori, īstenojot uzraudzību pār operatīvās darbības

atbilstību likumiem, kā arī tiesa, veicot šo pasākumu

pēckontroli, nodrošina efektīvu personas tiesību aizsardzību.

Tādējādi Operatīvās darbības likuma

35. panta pirmās daļas pirmais teikums nav pretrunā ar Satversmes

92. pantā noteiktajām personas tiesībām uz taisnīgu tiesu un

atbilst Konvencijas 13. pantam tāpat kā Operatīvās darbības

likuma 7. panta piektā daļa.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1) atzīt Operatīvās darbības likuma

7. panta piekto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 96. pantam;

2) atzīt Operatīvās darbības likuma

7. panta piekto daļu un 35. panta pirmās daļas pirmo teikumu par

atbilstošu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 13. pantam;

3) atzīt Operatīvās darbības likuma

35. panta pirmās daļas pirmo teikumu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 92. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris