17. pants

Pieteikumā norādīts, ka tiesības piekļūt

informācijai par pacientiem esot piešķirtas vairāku valstu

augstākajām revīzijas iestādēm. Savukārt Saeimas atbildes rakstā

minētas citas valstis, kurās augstākajām revīzijas iestādēm šādu

tiesību nav. Piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas augstākajai

revīzijas iestādei - Bundesrechnungshof - šādas pilnvaras

nav piešķirtas. Savukārt Ungārijā, kura kā piemērs minēta

pieteikumā, datu aizsardzības ombuda 2008. gada pārskatā ir

norādīts, ka Revīzijas palātas pieprasījums pēc pacientu datiem

lielā apjomā vai arī individuāli, nepastāvot likumā skaidri

noteiktam pieprasījuma pamatam, pārkāptu šo datu aizsardzības

prasības (sk.

http://abiweb.obh.hu/abi/index.php?menu=beszamolok/2008&dok=beszamolok/2008,

aplūkots 2011. gada 28. februārī).

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka citu valstu

tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas

tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā

norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem

vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais

un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu

un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10.6.

punktu). Arī tiesību literatūrā, kas veltīta personas datu

aizsardzībai, tiek atzīts, ka šajā jomā salīdzinošajai analīzei

ir minimāla nozīme un to ir grūti veikt. Katras valsts datu

aizsardzības sistēma ir cieši saistīta ne tikai ar formālām

normām, bet arī ar veselu virkni neformālu nacionālo tradīciju un

uzskatu, kurus citi var arī nepareizi izprast (sk. Bygrave Lee

A. Data protection law: Approaching its rationale, logic and

limits. Hague: Kluwer Law International, 2002, p. 11).

Salīdzinošo tiesību metodes pielietošana nevar tikt pilnībā

izslēgta, tomēr pat līdzīgām tiesību normām vai tiesību

institūtiem dažādās valstīs var būt ļoti atšķirīgs saturs. Ņemot

vērā katras valsts konstitucionālās sistēmas īpatnības, šādas

atšķirības ir konstatējamas attiecībā uz dažādu valstu iestāžu

pilnvarām, pat ja šīs iestādes īsteno prima facie līdzīgas

funkcijas. Tieši tās tiesību normas, kas nosaka konstitucionālo

orgānu kompetenci, pilnvaras un lēmumu pieņemšanas procedūras, ir

visgrūtāk pārņemt citu valstu tiesību sistēmā [sk. O.

Kahn-Freund. On Uses and Misuses of Comparative Law //

The Modern Law Review, Vol. 37, No. 1 (Jan., 1974), p.

17].

Lai gan vairāku valstu tiesību sistēmās to augstākajām

revīzijas iestādēm ir piešķirtas tiesības piekļūt informācijai

par pacientu, šīs tiesības pašas par sevi nav vērtējamas atrauti,

piemēram, no iegūstamās informācijas rakstura vai šo tiesību

īstenošanas priekšnoteikumiem. Proti, valstīs var pastāvēt

anonīmu datu glabātuves vai augstākajām revīzijas iestādēm var

būt piešķirtas tiesības saņemt informāciju par pacientu tikai

individuālā gadījumā, nevis iegūt minēto informāciju en

masse. Tādējādi atsevišķu citu valstu augstākajām revīzijas

iestādēm piešķirtās tiesības piekļūt informācijai par pacientu

nevar kalpot par pamatu šādu tiesību piešķiršanai Valsts

kontrolei Latvijas tiesību sistēmā, ja likumdevējs par to nav

izšķīries.

Līdz ar to apstrīdētā norma nepārkāpj Satversmes 1., 87. un

88. pantu.