2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Valsts kontroles padome

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Pacientu tiesību

likuma 10. panta piektās daļas 6. punkts neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 87. un 88.

pantam.

Pieteikumā norādīts, ka Valsts kontrole esot augstākā

revīzijas iestāde un tās neatkarība esot nostiprināta Satversmē.

Valsts kontrole pārbaudot rīcību ar valsts un pašvaldību finanšu

līdzekļiem un mantu un darbojoties sabiedrības interesēs. Visas

informācijas iegūšana revīziju veikšanai esot vērsta tikai uz

Valsts kontroles darbības mērķa sasniegšanu. Savukārt apstrīdētā

norma liedzot Valsts kontrolei tiesības iegūt pilnu informāciju

par pacientu.

Apstrīdētajā normā esot noteiktas personas un iestādes, kurām

pēc rakstveida pieprasījuma un ārstniecības iestādes vadītāja

rakstveida atļaujas saņemšanas likumā noteikto funkciju veikšanai

tiek sniegta informācija par pacientu. Valsts kontrole neesot

iekļauta to iestāžu skaitā, kurām ir tiesības saņemt minēto

informāciju, un tādēļ esot apgrūtināta tās funkciju

pildīšana.

No Satversmes 1. panta, to interpretējot kopsakarā ar

Satversmes 87. un 88. pantu, esot secināms, ka Valsts kontroles

kompetences tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, lai tā varētu

pārbaudīt jebkuru valsts budžeta līdzekļu izlietošanas

tiesiskumu, pareizību un efektivitāti. Piemēram, Veselības

ministrijas 2009. gada budžets bijis vairāk nekā 450 miljoni

latu, bet 2010. gada budžets - vairāk nekā 479 miljoni latu.

2009. gadā aptuveni 346 miljoni latu, bet 2010. gadā aptuveni 374

miljoni latu esot piešķirti pacientu ārstēšanai, kompensējamo

medikamentu apmaksai un centralizētai medikamentu iegādei.

Par sniegtajiem pakalpojumiem ārstniecības iestādes saņemot

līdzekļus no valsts budžeta. Tikai iegūstot informāciju par

pacientu, Valsts kontrole varot gūt pārliecību par valsts naudas

izlietošanas tiesiskumu un efektivitāti ārstniecības iestādēs.

Veicot revīzijas atsevišķās ārstniecības iestādēs, Valsts

kontrole esot konstatējusi, ka piešķirtie valsts budžeta līdzekļi

tiek izlietoti prettiesiski, piemēram, tehniskie palīglīdzekļi

izsniegti pat mirušām personām.

Informāciju par pacientu Valsts kontrolei esot nepieciešams

iegūt vienīgi konkrētu revīziju ietvaros, turklāt tikai tādā

apjomā, lai sasniegtu revīziju mērķi. Valsts kontroles mērķis

esot iegūt informāciju nevis par konkrētu pacientu, bet gan par

valsts budžeta līdzekļiem, kurus attiecīgie pacienti ārstniecības

iestādes vai personas prettiesiskas rīcības rezultātā, iespējams,

nesaņemot vispār vai saņemot samazinātā apjomā. Šāda informācija

esot nepieciešama, lai pārliecinātos, vai rīcība ar valsts

budžeta līdzekļiem bijusi tiesiska un ekonomiska, kā arī veiktu

pasākumus normatīvo aktu pārkāpumu novēršanai un nesaimnieciskas

rīcības nepieļaušanai.

Valsts kontrole neesot tikai papildu instruments valsts

budžeta līdzekļu izlietojuma lietderības un likumības uzraudzības

jomā. Lai gan esot arī citas iestādes, kas veic dažāda veida

pārbaudes, tomēr tikai Valsts kontrole spējot pārbaudīt to, kā

kopumā darbojas valsts budžeta līdzekļu izlietošanas sistēma.

Valsts kontrolei esot uzkrāta pietiekama pieredze darbā ar

informāciju, kura satur valsts noslēpumu un kurai jānodrošina

speciāla aizsardzība. Saskaņā ar Valsts kontroles likuma 58.

panta otro daļu revīzijā iegūtie dati neesot nododami atklātībai.

Savukārt atbilstoši Valsts kontroles likuma 59. pantam tās

amatpersonas un darbinieki bez valsts kontroliera atļaujas neesot

tiesīgi izpaust informāciju, kas viņiem kļuvusi zināma, pildot

amata pienākumus.

Valsts kontroles darbība esot vērsta uz to, lai aizsargātu

pacientu tiesības un intereses, īpaši ņemot vērā, ka to daļa sava

fiziskā vai materiālā stāvokļa vai arī nepietiekamo zināšanu dēļ

nevarot iesaistīties savu tiesību aizstāvēšanā. Ja Valsts

kontrolei tiktu piešķirtas pilnvaras iegūt informāciju par

pacientu, tad šādu regulējumu nevarētu uzskatīt par nesamērīgu

personas tiesību ierobežojumu. Proti, esot nepieciešama

neatkarīga pārbaude par pacientu ārstēšanai izlietotajiem valsts

budžeta līdzekļiem. Tādējādi tiktu aizsargātas gan medicīnisko

aprūpi saņēmušās personas, gan arī tās personas, kurām ir

tiesības saņemt valsts finansētus pakalpojumus.