3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 87. un 88.

pantam.

Pacientu tiesību likuma papildināšana ar Valsts kontroles

tiesībām saņemt informāciju par pacientu būtu personu

pamattiesību ierobežojums, un tā mērķis būtu nodrošināt vienas

valsts institūcijas funkciju īstenošanu. Tomēr esot jāņem vērā,

ka Satversmes 96. pants prasa, lai informācija par pacientu tiktu

rūpīgi aizsargāta. Ierobežota pieejamība informācijai par

personas veselību esot svarīga gan paša pacienta datu

aizsardzībai, gan uzticības saglabāšanai attiecībās ar ārstu un

veselības aprūpes sistēmu. Ja šādas aizsardzības nebūtu, personas

varētu atturēties sniegt privātu informāciju par sevi un tā

rezultātā nesaņemtu nepieciešamo veselības aprūpi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) esot norādījusi,

ka tiesību normām, kas paredz valsts institūcijām pilnvaras iegūt

datus par personas privāto dzīvi, jāatbilst noteiktām kvalitātes

prasībām. Proti, ikreiz esot jāveic rūpīga izvērtēšana, un

informācijas izsniegšana esot pieļaujama vienīgi izņēmuma

gadījumā, kad tas patiešām nepieciešams.

Izskatāmajā lietā svarīgs esot nevis tas apstāklis, ka Valsts

kontrole nevar iegūt pacienta datus, bet gan veids, kādā šī

institūcija datus iegūtu. Pacientu tiesību likuma 10. panta

piektajā daļā minētajos gadījumos informācija par pacientu pamatā

tiek izsniegta individuālā kārtā, turpretī Valsts kontrolei būtu

nepieciešams veikt pacientu datu apstrādi masveidā. Līdz ar to

Valsts kontroles pielīdzināšana citām apstrīdētajā normā

uzskaitītajām institūcijām vai amatpersonām neatbilstu šīs normas

mērķim, kā arī pieļautu Satversmes 96. pantam neatbilstošu

masveidīgu datu apstrādi.

Veselības aizsardzības jomai piešķirto finanšu līdzekļu

izlietošanas kontroli varot īstenot arī bez visaptverošas

iepazīšanās ar informāciju par pacientiem. Turklāt šādu darbību

veicot arī citas institūcijas, piemēram, Veselības norēķinu

centrs (turpmāk - VNC) un Veselības inspekcija. Bez tam arī

katrai iestādei un kapitālsabiedrībai pašai esot jāizveido sava

iekšējās kontroles sistēma, kas nodrošinātu tiesisku un

lietderīgu lēmumu pieņemšanu. Valsts kontrole faktiski esot tikai

svarīgs papildu instruments šā uzdevuma pildīšanai, un tā veicot

nevis pamatpārbaudi vai papildpārbaudi, bet gan tikai

pēcpārbaudi.

Personas datu aizsardzība mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā

esot lielāka vērtība salīdzinājumā ar kādas valsts institūcijas

vēlmi palielināt savas pilnvaras pat taisnīgu mērķu labad. Tādēļ

normatīvajos aktos esot noteikts tāds mehānisms, kas iespēju

robežās līdzsvaro pacienta datu aizsardzību un kontroles funkciju

īstenošanai nepieciešamās pilnvaras.

Satversmes 87. un 88. pants nosakot vienīgi Valsts kontroles

juridisko statusu un paredzot valsts kontroliera iecelšanas un

atcelšanas kārtību. Minētās normas neizvirzot konkrētas prasības

attiecībā uz Valsts kontroles kompetenci. Turklāt Satversmes 88.

pants pat paredzot, ka Valsts kontroles kompetences nosaka

likums. Saeima pieļauj, ka varētu tikt pārbaudīta tāda likuma

atbilstība Satversmei, kurš būtiski ierobežotu Valsts kontroles

spējas īstenot tai Satversmē noteiktos uzdevumus. Tomēr

apstrīdētā norma neparedzot tādus ierobežojumus, lai Valsts

kontrole nevarētu veikt revīzijas veselības aizsardzības

jomā.

Tieši Saeima, ievērojot Satversmi un balstoties uz

tiesībpolitiskiem apsvērumiem, nosakot valsts institūciju

pilnvaras, tiesības un pienākumus, un šāda Saeimas rīcība nevarot

tikt pārbaudīta tiesvedības kārtībā.