12. pants

Lai izvērtētu to, vai apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-50-01 15.

punktu).

Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2020-31-01 15. punktu). Tomēr tikai būtiski procedūras

pārkāpumi ir pamats tam, lai atzītu, ka pieņemtajam aktam nav

juridiska spēka (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta

sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. un 18.5. punktu).

12.1. 1994. gada 13. janvārī pieņemtā Pilsētas domes,

rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 6. panta 1.

punkts paredzēja, ka tiesību vēlēt nav personām, kuras izcieš

sodu brīvības atņemšanas vietās. Saglabājot šo aizliegumu, minētā

norma vairākkārt tika izteikta jaunā redakcijā - ar 2000. gada 6.

aprīļa likumu "Grozījumi Pilsētas domes un pagasta padomes

vēlēšanu likumā" un 2004. gada 11. novembra likumu

"Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes

vēlēšanu likumā".

Apstrīdētā norma spēkā esošajā redakcijā tika pieņemta ar

2004. gada 11. novembra likumu "Grozījumi Pilsētas domes,

novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā". Likums

tika izskatīts Saeimā trijos lasījumos, 2004. gada 25. novembrī

izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis"

Nr. 187 un 2004. gada 26. novembrī stājās spēkā.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās

normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību. Tāpat lietas

dalībnieki uzskata, ka apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri

formulēta. Arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas

kārtības rullī noteiktajā kārtībā un ir pietiekami skaidri

formulēta.

Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta un publiski pieejama

atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri

formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un

pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas.

12.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā

norma ir pretrunā ar labas likumdošanas principu, jo likumdevējs

neesot pārbaudījis tās atbilstību Satversmei, ņemot vērā

Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos

paustās atziņas. Līdzīgi kā likumdevējs pēc Satversmes tiesas

2003. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2002-18-01 "Par

Saeimas vēlēšanu likuma 2. panta 2. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 6., 8. un 91. pantam" (turpmāk -

spriedums lietā Nr. 2002-18-01) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2005. gada 6. oktobra sprieduma lietā "Hirst v. the

United Kingdom (No. 2)" pieņemšanas pārskatījis Saeimas

vēlēšanu likumu, likumdevējam esot bijis jāpārskata arī

Pašvaldības domes vēlēšanu likums. Proti, arī Pašvaldības domes

vēlēšanu likumā vajadzējis paredzēt īpašu kārtību, kādā vēlētāji,

kuri izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, var piedalīties

pašvaldību vēlēšanās ieslodzījuma vietā.

Lietā "Hirst v. the United Kingdom (No. 2)"

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtēja, vai aizliegums notiesātajām

personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, piedalīties

likumdevēja vēlēšanās atbilst Konvencijas 1. protokola 3. pantam.

Kā to tieši nosaka pati minētā norma un kā tas izriet no Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūras, piemēram, šīs tiesas 2018. gada

11. oktobra lēmuma lietā "Lembergs v. Latvia",

Konvencijas 1. protokola 3. pants nav attiecināms uz dalību tādu

pašvaldību vēlēšanās, kādas ir pašvaldības domes vēlēšanas

Latvijā. Arī Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību

institūcijās norādījis, ka dalība pašvaldību vēlēšanās neietilpst

Konvencijas 1. protokola 3. pantā ietvertajā jēdzienā

"izvēloties likumdevēja varu" (sk. lietas materiālu

1. sēj. 67. un 69. lp.).

Kaut arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Hirst v.

the United Kingdom (No. 2)" analizēja aizliegumu

personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā, piedalīties

likumdevēja vēlēšanās, būtu izvērtējams, vai un cik lielā mērā

šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustās atziņas varētu

attiecināt uz šādu personu dalību pašvaldības domes vēlēšanās

Latvijā. Tas būtu pārbaudāms, izvērtējot šo personu pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi un atbilstību samērīguma

principam.

Savukārt ar spriedumu lietā Nr. 2002-18-01 par neatbilstošiem

Satversmei tika atzīti vēlēšanu tiesību ierobežojumi, kas

paredzēja, ka tiesības vēlēt Saeimu nav aizdomās turētajām,

apsūdzētajām vai tiesājamām personām, ja pret tām kā drošības

līdzeklis ir piemērots apcietinājums. Tomēr personas atrašanās

apcietinājumā un brīvības atņemšanas soda izciešana ir divi

atšķirīgi personas tiesiskie stāvokļi. Proti, apcietinājums ir

drošības līdzeklis, ko piemēro aizdomās turētajam vai

apsūdzētajam, un šādā gadījumā šīs personas aizsargā nevainīguma

prezumpcijas princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada

8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2021-40-0103 11. punktu).

Savukārt brīvības atņemšana ir sods, kas piespriests personai,

kura ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu atzīta par vainīgu

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Tādējādi Satversmes tiesa nekonstatē būtiskus likumdošanas

procedūras pārkāpumus apstrīdētās normas pieņemšanas procesā

Saeimā.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu.