13. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 18. punktu). Tas, vai šādam

ierobežojumam ir leģitīms mērķis, Satversmes tiesai ir jāvērtē,

ievērojot pašreizējo sabiedrības un valsts demokrātiskās

attīstības pakāpi (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 20.1. punktu).

13.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā

normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa.

Apstrīdētās normas mērķis visdrīzāk esot atvieglot pašvaldību

vēlēšanu komisiju un cietuma administrācijas darbu, atbrīvojot

tās no pienākuma organizēt pašvaldības domes vēlēšanas tiem

vēlētājiem, kuri atrodas brīvības atņemšanas vietās. Tomēr mērķis

atvieglot izpildvaras darbu pats par sevi neatbilstot nevienam no

Satversmes 116. pantā minētajiem mērķiem.

Arī tiesībsargs uzskata, ka izskatāmajā lietā nav iespējams

konstatēt to, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums aizsargātu kādas svarīgas sabiedrības intereses

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 56. lp.).

Mg. iur. Ērika Gribonika savā viedoklī norādījusi, ka

apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam nav

leģitīma mērķa. Šis ierobežojums, visticamāk, esot saistāms ar

praktiskiem apsvērumiem - papildu resursu nepieciešamību tādā

gadījumā, ja vajadzētu nodrošināt brīvības atņemšanas vietās

esošajām notiesātajām personām iespēju īstenot aktīvās pašvaldību

vēlēšanu tiesības. Lai arī likumdevējs varot ņemt vērā šo

nepieciešamību, tomēr pats par sevi šis apstāklis neesot

uzskatāms par leģitīmu mērķi, kura dēļ personām, kas izcieš sodu

brīvības atņemšanas vietās, būtu liedzamas tiesības vēlēt

pašvaldības domi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 77.-78.

lp.).

Satversmes tiesas procesā pienākums uzrādīt un pamatot

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi visupirms ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā -

Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 20. punktu). Saeima

atbildes rakstā norāda, ka regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības

vēlēt domi nav personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas

vietās, pieņēmusi 5. Saeima. Šāda regulējuma pieņemšana esot

bijusi tā laika politiskā izšķiršanās. Tādējādi no atbildes

raksta neizriet tas, kāds tieši ir apstrīdētājā normā noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis.

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi: ja Saeimas atbildes

rakstā nav norādīts, kāds ir ar apstrīdēto normu noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis, tiesai pašai ir

pienākums objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot

šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 23. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 15. punktu).

13.2. Ar 2004. gada 11. novembra likumu "Grozījumi

Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu

likumā" norma, kas personām, kuras izcieš sodu brīvības

atņemšanas vietās, ierobežo tiesības vēlēt pašvaldības domi, tika

izteikta jaunā, spēkā esošajā redakcijā. Attiecīgā likumprojekta

anotācijā ir norādīts vienīgi tas, ka "tiek paplašināts

subjektu loks, kam ir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās,

kā arī precizēti aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību

ierobežojumi". Tātad arī no attiecīgā likumprojekta

anotācijas neizriet tas, kāds ir šā ierobežojuma leģitīmais

mērķis.

Pašvaldības dome izlemj visus attiecīgajā pašvaldībā

svarīgākos jautājumus (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 21. punktu). Pašvaldība

ir noteiktā teritorijā dzīvojošo pilsoņu izveidota vietējā vara,

kas darbojas šajā teritorijā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01

14. punktu).

Apstrīdētā norma ierobežo tiesības piedalīties pašvaldības

domes vēlēšanās ikvienai personai, kura izcieš sodu brīvības

atņemšanas vietā. Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka

brīvības atņemšana - personas piespiedu turēšana ieslodzījumā -

ir soda veids, kas saistīts ar personas pamattiesību, galvenokārt

tiesību uz brīvību, ierobežošanu. Notiesātais tiek izolēts no

ierastās vides un dzīvesveida, sociālajiem kontaktiem.

Ierobežojumi, kas noteikti sakarā ar brīvības atņemšanas soda

izpildīšanu, rada notiesātajam fizisku un psiholoģisku slodzi un

grūtības. Soda izpildes režīma ietvaros notiesātajam tiek

noteikti ierobežojumi, kuri paredzēti normatīvajos aktos. Šie

ierobežojumi nedrīkst būt lielāki kā nepieciešams piespriestā

soda veida rakstura un soda izpildes režīma dēļ (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr.

2005-17-01 6. punktu).

Pakta 10. panta 1. punkts paredz, ka pret visām personām,

kurām atņemta brīvība, jāizturas cilvēciski un respektējot

cilvēka personībai piemītošo pašcieņu. Savukārt šā paša panta 3.

punkts paredz, ka penitenciārajā sistēmā jābūt paredzētam

ieslodzīto režīmam, kura būtisks mērķis ir viņu labošana un

sociālā rehabilitācija. Personas, kurām atņemta brīvība, bauda

visas tās tiesības, kas noteiktas Paktā, ar tiem ierobežojumiem,

kas slēgtā vidē ir neizbēgami, un šo personu cieņas aizsardzība

ir jānodrošina tieši tāpat kā to personu cieņas aizsardzība, kuru

brīvība nav ierobežota (sk.: General Comment No. 21: Replaces

General Comment 9 Concerning Humane Treatment of Persons Deprived

of Liberty (Art.10):10/04/92, Human Rights Committee, para.

3).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Padomes Ministru

komitejas 2006. gada 11. janvāra Ieteikumi Rec(2006)2

dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas

Cietumu noteikumi) tika pieņemti, lai Eiropas Padomes

dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos

ietvertajiem principiem. Lai gan šie noteikumi nav juridiski

saistoši, tomēr tajos ietvertais regulējums atzīstams par avotu

ar rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu

raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanā

izvēlēties optimālo rīcības modeli (sal. sk. Satversmes tiesas

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.2005-02-0106 16.

punktu un 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03

18.2. punktu). Eiropas Cietumu noteikumu 102.2. punkts

paredz, ka ieslodzījums, atņemot brīvību, jau pats par sevi ir

sods un tādēļ notiesātajiem ieslodzītajiem piemērotais režīms

nedrīkst vairot ciešanas, kas jau tāpat izriet no ieslodzījuma.

Tāpat personas, kurām atņemta brīvība, saglabā visas tiesības,

izņemot tās, kas šīm personām ir tiesiski atņemtas, pamatojoties

uz lēmumu, ar kuru tiek piespriests sods vai noteikts

ieslodzījums. Dzīve ieslodzījuma vietās ir pēc iespējas jātuvina

tādai dzīvei, kāda ir ārpus cietuma. Turklāt jebkura veida

ieslodzījums jāorganizē tādā veidā, lai palīdzētu personām, kurām

atņemta brīvība, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas atkal

iekļauties sabiedrībā.

Apstrīdētā norma nosaka vispārēju un automātisku pamattiesību

- tiesību vēlēt pašvaldību - ierobežojumu personu grupai,

balstoties tikai uz faktu, ka persona izcieš sodu brīvības

atņemšanas vietā. Ne šis ierobežojums, ne tā nepieciešamība kopš

1994. gada 13. janvāra nav pēc būtības pārskatīta. Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski

apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir

efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu

pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada 10.

marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 31.2. punktu). Jebkuri

vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir vērtējami arī valsts

demokrātiskās attīstības kontekstā. Proti, periodiski ir jāapsver

arī šo ierobežojumu nepieciešamība, samērojot tos ar sabiedrības

un valsts demokrātiskās attīstības pakāpi attiecīgajā brīdī. No

Satversmes tiesas nolēmumiem, kas pieņemti pēc tam, kad sākotnēji

personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, tika

ierobežotas tiesības vēlēt pašvaldības domi, un Latvijas

starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet, ka kopumā

personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, nebūtu

nosakāmi lielāki ierobežojumi par tiem, kuri nepieciešami

izdarītā noziedzīgā nodarījuma un piespriestā soda veida rakstura

dēļ. Apstrīdētajā normā nav ņemts vērā tas, vai pastāv

konstatējama un pietiekama saikne starp vēlēšanu tiesību

ierobežojumu un attiecīgās personas izdarīto noziedzīgo

nodarījumu un lietas apstākļiem. Vēl jo vairāk - vēlēšanu tiesību

ierobežojuma noteikšana ikvienai personai, kas izcieš sodu

brīvības atņemšanas vietā, kopumā nemotivē attiecīgās personas

pilsoniski līdzdarboties un pēc atbrīvošanas atkal iekļauties

sabiedrībā. Vispārējs vēlēšanu tiesību ierobežojums nesaskan arī

ar kriminālsoda mērķi resocializēt sodīto personu.

Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajā teikumā garantētajām

vēlēšanu tiesībām ir izšķiroša nozīme tādu efektīvu un jēgpilnu

demokrātiski vēlētu institūciju izveidošanā un saglabāšanā, kuras

vadās no tiesiskuma principiem. Vispārējas vēlēšanu tiesības ir

gan Latvijas tiesību sistēmā, gan starptautiskajās tiesībās

nostiprināts princips, un no tā izriet, ka ir būtiski, lai katrs

pilsonis bez nepamatotiem ierobežojumiem varētu izmantot savas

balsstiesības. Jebkuras tādas sabiedrības grupas, kas izcieš sodu

brīvības atņemšanas vietā, automātiska izslēgšana no dalības

pašvaldību vēlēšanās nonāk pretrunā ar vispārēju vēlēšanu tiesību

principu.

Tādējādi izskatāmajā lietā nav iespējams konstatēt, ka ar

apstrīdēto normu noteiktais vispārējais un automātiskais

pamattiesību ierobežojums personu grupai, kura izcieš brīvības

atņemšanas pamatsodu, aizsargātu kādas būtiskas, svarīgas

sabiedrības intereses.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa un tas

neatbilst Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam

teikumam.