3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma

pieņemta ar 2004. gada 11. novembra grozījumiem Pašvaldības domes

vēlēšanu likumā. Minētie grozījumi esot pieņemti Satversmē un

Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā un izsludināti

Satversmē noteiktajā termiņā, publicējot tos oficiālajā izdevumā

"Latvijas Vēstnesis". Tāpat apstrīdētās normas

pieņemšanā neesot saskatāmi procesuālie pārkāpumi un norma esot

pietiekami skaidri formulēta.

Regulējums, kas paredz, ka personām, kuras izcieš sodu

brīvības atņemšanas vietās, nav tiesību piedalīties pašvaldību

vēlēšanās, esot spēkā no 1994. gada 25. janvāra, un tas esot

piemērots visās pašvaldību vēlēšanās pēc valsts neatkarības

atjaunošanas. Sekojot demokrātijas attīstībai, likumdevējs esot

mazinājis aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus pašvaldību

vēlēšanās. Proti, sākotnēji aktīvās vēlēšanu tiesības esot

liegtas arī aizdomās turētām, apsūdzētām vai tiesājamām personām,

ja tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums, kā arī

personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā ir atzītas par rīcības

nespējīgām. Savukārt šobrīd vienīgā personu grupa, kam aktīvās

vēlēšanu tiesības liegtas pat tad, ja šīs personas atbilst citām

likumā noteiktajām prasībām, esot tieši apstrīdētajā normā

minētās personas, proti, personas, kuras izcieš sodu brīvības

atņemšanas vietās.

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums

attiecoties tikai uz personām, kuras atzītas par vainīgām

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un kurām piespriests smagākais

iespējamais pamatsods - brīvības atņemšana. Aktīvās vēlēšanu

tiesības netiekot liegtas tādām personām, kuras atzītas par

vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet kurām ir

piespriests kāds cits pamatsods, piemēram, probācijas uzraudzība

vai naudas sods. Tādējādi to personu loks, kurām liegtas aktīvās

pašvaldību vēlēšanu tiesības, esot samērā šaurs - tā 2020. gada

31. decembrī ieslodzījumā atradušies 3104 ieslodzītie, no tiem

2294 bijušas notiesātās personas. Kriminālatbildība esot

paredzēta tikai par pašiem smagākajiem un sabiedrībai

bīstamākajiem nodarījumiem, savukārt brīvības atņemšana esot

smagākais no pamatsoda veidiem. Brīvības atņemšana kā pamatsods

esot piespriežama tajos gadījumos, kad citādi nav iespējams

sasniegt kriminālsoda mērķus, proti, aizsargāt sabiedrības

drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto

noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, panākt, lai

notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no

noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Līdzīga aktīvo pašvaldības

vēlēšanu tiesību ierobežošanas prakse Latvijā esot pastāvējusi

jau pirms Otrā pasaules kara. Proti, tad pilsētas domnieku

vēlēšanās neesot bijušas tiesīgas piedalīties personas, kuras

sodītas ar cietuma sodu par noziegumiem, kas izdarīti mantkārīgos

nolūkos, ja no soda izciešanas dienas nebija pagājuši pieci gadi.

Savukārt pagasta padomes vēlēšanās neesot bijušas tiesīgas

piedalīties personas, kuras par vēlēšanu likuma pārkāpšanu,

zādzību, krāpšanu, zagtas mantas glabāšanu un svešas mantas

piesavināšanos vai par aizliegtu degvīna izgatavošanu un

pārdošanu tiesa bija sodījusi ar cietuma sodu, ja no pēdējā

izpildīšanas dienas nebija pagājuši pieci gadi. Mūsdienās līdzīgs

aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums pastāvot arī Igaunijā.

Regulējumu, kas paredz, ka pašvaldības domi nav tiesību vēlēt

personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, esot

pieņēmusi 5. Saeima, un tā pieņemšana esot bijusi tā laika

politiskā izšķiršanās. Tomēr vēlēšanu tiesību attīstība esot

nepārtraukts process, kas joprojām turpinoties.