215. pants
paredzēja spriedumu nosūtīšanu pusēm, kuras nebija klāt

tiesas sēdē. Tomēr šis noteikums bija piemērojams tikai attiecībā

uz procesu pirmās instances tiesā un nevis uz kasācijas instances

tiesas procesu, kura ievēroja īpašus noteikumus; neviens cits

iepriekš spēkā esošā Civilprocesa kodeksa pants neatļāva nonākt

pie atšķirīga secinājuma. Tādējādi, ņemot vērā, ka kodekss ir

pietiekami skaidrs šajā jautājumā, iesniedzējiem vajadzēja

paredzēt, ka viņi nesaņems sprieduma pilnu tekstu savā

dzīvesvietā; viņiem tāpēc vajadzēja izrādīt minimālu uzcītību,

pašiem vēršoties Augstākās tiesas kancelejā.

Valdība jo īpaši uzsver, ka A.S.,

trešā iesniedzēja advokāts, piedalījās 1998.gada 25.marta Senāta

sēdē un ka spriedums tika pieņemts viņa klātbūtnē. Atzīstot, ka

šis advokāts pārstāvēja tikai vienu no iesniedzējiem, valdība,

pamatojot to ar dokumentiem, uzsver, ka A.S. un U.G. nāca no

viena un tā paša advokāta biroja, viņi pārstāvēja trīs

iesniedzējus uz maiņām. Tādējādi fakts, ka viens no šiem diviem

advokātiem bija klāt, nav noteicošais lietas iznākumam.

Visbeidzot, valdība noraida

iesniedzēju papildu argumentu, saskaņā ar kuru iespējamais

pārkāpums varētu radīt "turpinošu situāciju". Saskaņā ar valdības

teikto situācija, attiecībā uz kuru nacinālajās tiesībās pastāv

efektīvas iespējas sūdzēties, nevar tikt nosaukta par

"turpinošu", vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzēji ir efektīvi

izmantojuši visas šīs iespējas.

Kopumā valdība uzskata, ka šajā

lietā sešu mēnešu termiņš sāka tecēt 1998.gada 1.aprīlī, datumā,

kad nacionālajās tiesībās pieņemts nepārsūdzams lēmums kļuva

pieejams, un ka iesniegums ir novēlots.

2.

Iesniedzēji

Iesniedzēji atzīst, ka iepriekš

spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 215.pants, paredzot spriedumu

nosūtīšanu, attiecas tikai uz procesu pirmajā instancē. Tomēr

viņi uzskata, ka princips, saskaņā ar kuru tiesas lēmums nevar

tikt nosūtīts pusēm, pats par sevi pārkāpj pušu likumīgās

tiesības; tādējādi problēma ir iepriekš minētā kodeksa

341.1.panta tekstā. Papildus, neviena nacionālajās tiesībās

ietverta tiesību norma neuzliek pusēm par pienākumu vērsties

tiesas kancelejā, lai uzzinātu par lēmumu, kuru tā ir pieņēmusi;

tas norāda, ka attiecīgajai tiesai ir jānosūta pusēm sprieduma

pilns teksts. Saskaņā ar iesniedzēju teikto kā nodokļu maksātāji

viņi nodrošina Latvijas tiesu finansēšanu, un tādējādi viņiem ir

tiesības, ka viņiem tiek nosūtīts uz viņiem attiecināms

lēmums.

Bez tam iesniedzēji norāda, ka

1998.gada 1.aprīlī apstrīdētā sprieduma teksts tika patiešām

nosūtīts, lai arī neviena tiesību norma neuzlika Senātam par

pienākumu to darīt. Augstākā tiesa tādējādi nolēma pati pēc savas

iniciatīvas aizpildīt tukšo vietu, kas pastāvēja Civilprocesa

kodeksā. Patiesībā runa ir par iedibinātu praksi un iesniedzēji

nevarēja saprātīgi paredzēt, ka spriedumu saturošs konverts nekad

viņus nesasniegs.

Iesniedzēji neapstrīd, ka trešā

iesniedzēja advokāts A.S. bija klāt sprieduma pasludināšanas

brīdī. Tomēr viņi norāda, ka tajā laikā neviens nacionālo tiesību

pants tieši neuzlika pienākumu advokātam informēt savu klientu

par tiesas lēmumu. Tāpat iesniedzēji uzskata par nepierādītu un

nepārliecinošu valdības argumentu par A.S. profesionālajām saitēm

ar sava amata pārstāvi U.G.

Kopumā, saskaņā ar iesniedzēju

teikto, sešu mēnešu termiņš ir jāaprēķina, sākot ar 1999.gada

26.oktobri, datumu, kurā viņi patiešām saņēma sprieduma pilnu

tekstu.

Pretēji valdības apgalvotajam

iesniedzēji uzskata, ka 1.protokola 1.pantā garantētais viņu

tiesību iespējamais pārkāpums var ļoti labi radīt turpinošu

situāciju. Šajā sakarā viņi piestāda divus argumentus. Pirmkārt,

viņi atkārto savu argumentu, saskaņā ar kuru 341.1.pants,

neparedzot spriedumu nosūtīšanu pusēm, kuras nav klāt tiesas

sēdē, pārkāpj viņu pamattiesības. Otrkārt, viņi atgādina, ka

vairāk nekā divpadsmit gadu laikā viņi atrodas situācijā, kurā

viņiem ir atņemta iespēja brīvi rīkoties ar savu naudu, un tas

viss sakarā ar iemesliem, par kuriem viņi nekādi nav

atbildīgi.

Tādējādi iesniedzēji aicina Tiesu

noraidīt valdības iebildumu.

B. Tiesas

novērtējums

Tiesa atgādina, ka saskaņā ar

Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var izskatīt lietu tikai "sešu

mēnešu laikā pēc valstī pieņemtā galīgā lēmuma", tas ir, pēc tāda

lēmuma pieņemšanas, kas noslēdz "iekšējo tiesību aizsardzības

iespēju izsmelšanas" procesu šī panta izpratnē (skat. Komisijas

1996.gada 9.aprīļa lēmumu Nr.25681/94 lietā McDaid et autres

c. Royaume-Uni, publicēts Dēcisions et rapports (DR)

85, 134.lpp.).

Tiesa atzīmē, ka "valstī

pieņemtais galīgais lēmums" šajā lietā ir Augstākās tiesas Senāta

spriedums, kas pasludināts 1998.gada 25.martā un attiecībā pret

kuru nepastāv nekādas parastās juridiska rakstura pārsūdzēšanas

iespējas. Kas attiecas uz pārskatīšanas iespēju Senātā, Tiesa

uzskata, ka runa ir par īpašu procesu, mēģinot apstrīdēt likumīgā

spēkā stājušos spriedumu; šis process tādējādi neatbilst

"efektivitātes" kritērijam un netiek ņemts vērā, skaitot sešu

mēnešu termiņa aprēķina beigas (skat. Komisijas 1994.gada

18.maija lēmumu lietā Pufler c. France, Nr.23949/94, DR

77, 140.lpp., un Komisijas 1998.gada 2.jūlija lēmumu lietā

Durante c. Italie, Nr.39693/98, DR 94, 155.lpp.).

Tiesa sekojoši atgādina tās

konstanto praksi, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iesniedzējam ir

paredzētas tiesības saņemt no institūcijas galīgā lēmuma kopiju,

35.panta 1.daļas mērķim vairāk atbilstoši ir tas, ka sešu mēnešu

termiņš tiek sākts skaitīt, sākot ar šo saņemšanas datumu (skat.

1997.gada 29.augusta spriedumu lietā Worm c. Autriche,

Recueil des arrźts et dēcisions 1997-V, 1547.lpp., § 33).

No otras puses, ja lēmuma nosūtīšana nav paredzēta valsts

tiesībās, ir jāņem vērā datums, ar kuru lēmums ir kļuvis

pieejams, tas ir, datums, sākot ar kuru puses var reāli

iepazīties ar tā saturu (skat. Lielajā palātā izskatīto lietu

Papachelas c. Gr¸ce, Nr.31423/96, § 30, CEDH 1999-II, un

2001.gada 29.martā izskatīto lietu Haralambidis et autres c.

Gr¸ce, Nr.36706/97, § 38), un nevis tikai ar tā rezolutīvo

daļu (skat. Komisijas 1988.gada 11.maija lēmumu lietā C. c.

Italie, Nr.10889/84, DR 56, 40.lpp.). Kas attiecas uz precīzu

datumu, kurā personai ir bijusi iespēja vai tā ir varējusi

iepazīties ar lēmuma tekstu, šis datums ir jānorāda valstij

atbildētājai (skat. lietu Baghli c. France, Nr.34374/97,

31.punkts, CEDH 1999-VIII).

Tiesa konstatē, ka saskaņā ar

iepriekšējā Civilprocesa kodeksa 215.pantu, kas bija spēkā

notikumu laikā, pusēm, kuras nebija ieradušās uz tiesas sēdi,

bija paredzēts nosūtīt lēmuma tekstu trīs dienu laikā pēc tā

parakstīšanas. Lai arī šis pants pats par sevi nekonkretizēja

procesa stadiju, uz kuru tas atsaucās, šis pants bija iekļauts

kodeksa otrajā sadaļā ar nosaukumu "Tiesvedība pirmās instances

tiesā". Pretēji, 304.1. un 341.1.panti, kas attiecās uz

tiesvedību attiecīgi apelācijas un kasācijas instancēs, pēc

sprieduma rezolutīvās daļas nolasīšanas tiesai uzlika par

pienākumu paziņot datumu, kurā puses varēs piekļūt tā pilnam

tekstam. Tādējādi šis ir datums, kas principā ir jāņem vērā,

sākot skaitīt sešu mēnešu termiņu.

No lietas materiāliem izriet, ka,

lai arī neviena tiesību norma neuzlika tiešu pienākumu, Augstākā

tiesa nosūtīja apstrīdētā sprieduma pilnu tekstu iesniedzējiem;

viņi uzskata, ka runa ir par iedibinātu praksi. Tomēr Tiesa

atklāj, ka šis apgalvojums nav pamatots ne ar vienu faktu, ne ar

konkrētiem dokumentiem, piemēram, instrukciju vai publicētu

valsts tiesu praksi. Tādējādi Tiesa uzskata, ka tiesību

noteiktība prasa, lai Tiesa pieturas pie likuma teksta, kas ir

pietiekami skaidrs un precīzs šajā jautājumā. Papildus Tiesa

atgādina, ka valstī pastāvošo procesuālo noteikumu interpretācija

vispirms ir nacionālo tiesu un nevis Tiesas uzdevums (skat.,

starp citiem, 1997.gada 16.decembra spriedumu lietā Tejedor

Garcia c. Espagne, Recueil 1997-VIII, 2796.lpp.,

31.punkts).

Saskaņā ar valdības

paskaidrojumiem, kurus iesniedzēji nav apstrīdējuši, 1998.gada

25.marta tiesas sēdei beidzoties, Senāts paziņoja klātesošajiem,

starp kuriem bija A.S., ka tā pieņemtā sprieduma pilns teksts un

motīvi būs pieejams, sākot ar 1998.gada 1.aprīli. Šajā sakarā

Tiesa atgādina, ka principā sešu mēnešu termiņš iesākas, sākot ar

datumu, kurā iesniedzēja advokāts objektīvi varēja iepazīties ar

valstī pieņemto galīgo lēmumu, pat ja iesniedzējs pats iepazinās

tikai vēlāk (skat. Komisijas 1997.gada 20.oktobra lēmumu lietā

West c. Royaume-Uni, Nr.34728/97, DR 91, 85.lpp.). Tiesa

nevar pieņemt iesniedzēju argumentu par tieša pienākuma trūkumu

advokātam informēt savu klientu par lietas iznākumu, jo šāds

pienākums izriet no juridiskās pārstāvības paša jēdziena.

Papildus Tiesa atzīmē, ka iesniedzēji nekad nav iesnieguši

nevienu sūdzību par A.S. rīcību.

Tāpat Tiesa neuzskata par būtisku

faktu, ka A.S. oficiāli pārstāvēja tikai trešo iesniedzēju. Lai

arī kādas būtu viņa profesionālās saites ar U.G., pirmās un otrās

iesniedzējas advokātu, Tiesa uzskata par neiespējamu, ka

personas, kuras pieder vienai un tai pašai ģimenei, dzīvo vienā

adresē un ir līdzprasītāji vienā un tajā pašā civillietā,

neapmainās ar informāciju par viņu skaroša procesa norisi.

Tiesa visbeidzot konstatē, ka

laikā no 1998.gada 1.aprīļa līdz 1999.gada 26.oktobrim, tas ir,

viena ar pusi gada laikā, iesniedzēji paši nav neko darījuši, lai

interesētos Augstākās tiesas kancelejā par viņu lietas iznākumu.

Taisnība, ka lietā Papageorgiou c. Gr¸ce Tiesa nolēma, ka

"nevar prasīt, ka persona nāk noskaidrot dienu pēc dienas par

sprieduma esamību, kas viņai nekad nav bijis paziņots" (1997.gada

22.oktobra spriedums, Recueil 1997-VI, 2287.lpp.,

32.punkts). Tomēr Tiesa uzskata, ka tas ir savādāk gadījumā, kad

sprieduma rezolutīvā daļa ir tikusi pasludināta advokāta

klātbūtnē un ka šī sprieduma pieejamības datums ir zināms.

Tādējādi iesniedzēji nav izrādījuši minimālu uzcītību, ko prasa

no jebkuras tiesas priekšā stājušās personas.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto,

Tiesa secina, ka sešu mēnešu termiņa dies a quo ir

1998.gada 1.aprīlis, datums, sākot ar kuru Senāta sprieduma pilns

un motivēts teksts bija pieejams Augstākās tiesas kancelejā, un

ka tādējādi šis termiņš izbeidzās 1998.gada 1.oktobrī. Tā kā

iesniegums tika iesniegts 2000.gada 5.februārī, sešu mēnešu

termiņš tika pārsniegts.

Visbeidzot un attiecībā uz to, ka

iesniedzēji vēl uzskata, ka iespējamais pārkāpums attiecas uz

"turpinošu situāciju", Tiesa atklāj, ka Augstākās tiesas Senāta

1998.gada 25.marta spriedums nostādīja iesniedzējus situācijā,

kas viņiem ļāva iesniegt sūdzību Tiesai. Šis spriedums, lai arī

radot ilglaicīgas sekas, ir lēmums, kas noslēdz Latvijas tiesībās

pieejamās jautājuma atrisināšanas procesu un kas galīgi

apstiprina iesniedzēju pieprasīto tiesību trūkumu šajā lietā.

Tādējādi viņu situācija nevar tikt uzskatīta par "turpinošu

situāciju" Tiesas konstantās prakses izpratnē.

Ņemot to vērā, valdības iebildums

ir pamatots. Iesniegums tādējādi ir novēlots un ir noraidāms,

piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu.

Pamatojoties uz šiem motīviem,

Tiesa vienbalsīgi

Paziņo iesniegumu par

nepieņemamu izskatīšanai.

Erik

Fribergh

Christos

Rozakis

Sekretārs

Priekšsēdētājs