2. pants
nav piemērojams šajā lietā. Tā paša iemesla dēļ nav

piemērojams arī 13.pants.

Tomēr, pieņemot pretējo, valdība

uzskata, ka pat civiltiesībās Latvijas tiesības piedāvā

pietiekami reālas un efektīvas iespējas saņemt atlīdzību

gadījumos, kad iestājas atbildība no neatļautas darbības. Runājot

vispirms par procesuāla rakstura tiesību normām, valdība

atgādina, ka Kriminālprocesa kodeksa 101.pants piedāvāja

iesniedzējai iespēju būt par civilprasītāju kriminālprocesā pret

A.A., ko viņa neizmantoja, tādējādi atsakoties no efektīvas

tiesības. Šajā sakarā valdība atgādina, ka civilprasība

kriminālprocesa ietvaros ir elastīgāks un izdevīgāks process nekā

vienkārša civilprasība, jo tā tiek izskatīta kopā ar apsūdzību

krimināllietā un par to nav jāmaksā valsts nodeva, vienalga, kāda

būtu civilprasības summa.

Pat ja iesniedzēja nebija

izmantojusi šo iespēju, viņai vēl bija tiesība vērsties tiesā,

iesniedzot atsevišķu civilprasību, pamatojoties uz Civillikuma

2350.pantu, kas uzliktu par pienākumu nonāvēšanā vainīgajam

"atlīdzināt mirušā mantiniekiem ārstēšanas un apbedīšanas

izdevumus". Tā kā iesniedzēja pēc pašas vēlēšanās pieņēma naudas

summu, kuru viņai brīvprātīgi piedāvāja A.A. šajā sakarā, viņa

vairs nevar tikt uzskatīta par "upuri" Konvencijas 34.panta

izpratnē; šajā sakarā valdība atsaucas uz spriedumu lietā

Powell pret Apvienoto Karalisti (lēmums, Nr.45305/99, CEDH

2000-V).

Papildus valdība apstrīd

medicīnisko izziņu patiesumu un ticamību, kuras iesniedzēja

piestādīja Liepājas pirmās instances tiesai; valdība uzskata, ka

nav neviena ārsta secinājuma, kas norādītu, ka iesniedzējai būtu

bijusi "neārstējama neiroze". Pat pieņemot, ka šī diagnoze bija

pareiza, valdība uzskata, ka iesniedzēja būtu varējusi prasīt

atlīdzību par savas ārstēšanās izmaksām tā vietā, lai prasītu

morālā kaitējuma atlīdzību.

Kas attiecas uz jautājumu, vai

Konvencijas 2.pants garantē tiesības uz atlīdzību par morālo

kaitējumu cietušā vecākiem, valdība atzīst, ka šajā brīdī

Latvijas tiesību sistēma neparedz tiesisku pamatu šādam

zaudējumam. Tomēr valdība atgādina, ka Eiropas Padomes

Dalībvalstīs pastāv liela dažādība šajā jautājumā, no kurām dažu

valstu likumdošana ir ļoti ierobežojoša attiecībā uz atlīdzību

par morālo kaitējumu, kas radies sakarā ar nonāvēšanu. Valstis,

kuru civiltiesības balstās uz Napoleona kodeksa tradīcijām,

atbalsta morālā kaitējuma devīgu atlīdzību šādā situācijā, kamēr

pārējās Eiropas tiesību sistēmas ir daudz rezervētākas šajā

jautājumā. Piemēram, Grieķijā, Portugālē, Īrijā un Skotijā

atlīdzība tiek izmaksāta par izdzīvojušo ciešanām, neprasot

parādīt reāla fiziska kaitējuma esamību. Tāpat Spānijā, Beļģijā

un Francijā "ciešanām piepildīts tukšums" ("painful

emptiness"; "vide douloureux") ir pietiekams, lai saņemtu

atlīdzību par morālo kaitējumu. No otras puses, Vācijas un

Anglijas tiesības ir daudz ierobežotākas šajā jautājumā. Vācijā

Civilkodeksa (BGB) 823.pants prasa atlīdzības pieprasītājam

pierādīt nodarīto kaitējumu viņa veselībai; lielākā daļa no

izdzīvojušajiem nevar to uzrādīt, izņemot, kur tas ir acīmredzami

gadījumos, kad tuvinieka nāve pati par sevi ir radījusi

psihiatriska rakstura saslimšanu. Anglijas tiesībās nosacījumi

morālā kaitējuma atlīdzības saņemšanai ir vēl striktāki:

nosacījumi, kuri ir prasīti šajā sakarā, ir atlīdzības prasītāja

attiecību tuvība ar cietušo, atrašanās tuvumā nonāvēšanas

izdarīšanas vietai, kā arī prasība, ka izdzīvojušajam pašam ir

jādzird un jāredz nonāvēšana (un nevis jābūt par to informētam no

trešām personām).

Valdība uzskata, ka šī dažādība

atspoguļojas rezolūcijas Nr. (75) 7 ļoti rūpīgi izstrādātajos

noteikumos, uzliekot par pienākumu atlīdzināt tikai apbedīšanas

izdevumus (14.punkts) un mantisko zaudējumu (15.punkts);

attiecībā uz morālo kaitējumu, tā atlīdzināšana nav vispār

prasīta (19.punkts) (skat. augstāk Eiropas Padomes Ministru

komitejas rezolūcijas). Tādējādi, ņemot vērā, ka Eiropā nepastāv

kopēji noteikumi un principi, valdība uzskata, ka valstīm ir

jāļauj liela rīcības brīvība šajā jautājumā.

Kas attiecas uz Konvencijas

13.pantu, valdība uzskata, ka, pamatojoties uz iepriekš

izklāstītajiem argumentiem, Latvijas tiesībās paredzētās tiesību

normas jautājumā par atbildību no neatļautas darbības piedāvā

pietiekamu aizsardzību pret iespējamiem 2.panta pārkāpumiem, un

iesniedzēja pati nav pilnībā izmantojusi šo aizsardzību.

b)

Iesniedzēja

Iesniedzēja uzsver atšķirību starp

mantisku zaudējumu, kura atlīdzību viņa neprasa, un morālu

kaitējumu. Viņa norāda, ka pēc savas meitas nāves viņa ir

pārcietusi fiziskas un morālas sāpes, un naudas summa, ko viņa

vēlas saņemt par morālo kaitējumu, ir atbilstoša atlīdzība par

šīm ciešanām. Tādējādi iesniedzēja uzskata, ka valdības

atsaukšanās uz Civillikuma 2350.pantu, kas dod tiesības

atlīdzināt izdevumus, tas ir, mantisku zaudējumu, un uz iespēju

būt par civilprasītāju kriminālprocesā, nav pamatota.

Bez tam iesniedzēja apstrīd

valdības apgalvojumu, mēģinot norādīt uz iesniedzējas piestādīto

medicīnisko izziņu nepatiesumu.

2. Tiesas

vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

uzskata, ka šīs sūdzības uzdod nopietnus jautājumus no faktu

izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

no tā izriet, ka šīs sūdzības nav atzīstamas par acīmredzami

nepamatotām Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

argumenti pret šo sūdzību pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

izvirzīti.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa

vienbalsīgi

Pasludina iesniegumu par pieņemamu

izskatīšanai.

Sōren Nielsen

Christos Rozakis

Tiesas sekretāra vietnieks

Priekšsēdētājs

1 Tulkotāja piezīme:

visticamāk, ieviesusies kļūda, jo iesniedzēja savu iesniegumu ECT

bija iesniegusi 2000.gada 30.maijā, un ECT to reģistrēja

2000.gada 26.jūnijā.

Ārlietu

ministrijas tulkojums