13. pants

"Ikvienam, kura tiesības un

brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir

nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties

uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta

pienākumus."

1. Pušu

argumenti

a) Valdība

Valdība izsaka šaubas par

Konvencijas 2.panta piemērojamību šajā lietā. Valdība neapstrīd,

ka šī tiesību norma uzliek valstij noteiktus pozitīvus pienākumus

gadījumos, kad kāda cilvēka nāvē vainojams kāds cits cilvēks;

tomēr valdība uzskata, ka šajā sakarā valstij var uzlikt pildīt

divus pamatpienākumus. Pirmkārt, valstij ir jāpieņem konkrēta

likumdošana krimināltiesību jomā, atturot izdarīt noziedzīgus

nodarījumus pret personu, un jāpieņem tā piemērošanas mehānisms,

kas paredzēts, lai novērstu, aizliegtu un sodītu noziedzīgu

nodarījumu izdarīšanu, kā arī veiktu praktiskus preventīvus

pasākumus, lai aizsargātu cilvēku, kura dzīvību apdraud citu

cilvēku noziedzīgā rīcība. Otrkārt, 2.pants uzliek un prasa veikt

efektīvu izmeklēšanu, lai noskaidrotu vainīgās personas un lai

tās nodotu tiesai; proti, pienākums izveidot efektīvu un

neatkarīgu tiesu sistēmu, kas ļautu noskaidrot personas nāves

cēloni.

Tādējādi valdība ir pārliecināta,

ka Konvencijas 2.panta 1.daļa nevar tikt interpretēta kā tāda,

kas uzliek valstij kaut ko vairāk par to, ka ir jāveic efektīva

izmeklēšana, lai noskaidrotu vainīgo personu un lai viņu sauktu

pie kriminālatbildības efektīva kriminālprocesa ietvaros. Tiklīdz

nonāvēšanā vainīgais tiek saukts pie kriminālatbildības, valsts

institūcijām nevarētu būt pienākums šai personai līdztekus uzlikt

kāda cita veida atbildību, piemēram, civilatbildību,

administratīvo atbildību vai disciplināro atbildību. Šāda pieeja

novestu pie 2.panta 1.daļas satura paplašināšanas; bez tam

notiktu 2.panta un Konvencijas 6.un 13.panta piemērošanas lauku

pārklāšanās.

Tāpat valdība atsaucas uz dažiem

Tiesas spriedumiem, kuros tika izvērtēts civilatbildības

jautājums nonāvēšanas gadījumā. Pirmkārt, valdība atsaucas uz

spriedumiem lietās McCann un citi pret Apvienoto Karalisti

(1995.gada 27.septembris, A sērija, Nr.324, 48.lpp., 160.punkts)

un Osman pret Apvienoto Karalisti (1998.gada 28.oktobris,

Recueil des arrźts et dēcisions 1998-VIII,

3163.lpp., 123.punkts), lai atgādinātu, ka jautājums par to, vai

indivīdiem ir tiesības uz pieeju tiesai, lai uzsāktu civillietu

par nāves faktu, ir drīzāk jāskata Konvencijas 6.un 13.panta

kontekstā nekā 2.panta ietvaros. Otrkārt, valdība citē spriedumu

lietā McKerr pret Apvienoto Karalisti (Nr.28883/95,

CEDH 2001-III), kurā Tiesa noteica, ka "civilprocess (..) sākas

pēc prasītāja un nevis valsts institūciju iniciatīvas, un tā

rezultāts nav vainīgās personas identificēšana vai sodīšana; šo

procesu kā tādu nevar ņemt vērā, lai novērtētu valsts rīcības

atbilstību Konvencijas 2.pantā ietvertajiem pozitīvajiem

pienākumiem" (156.punkts).

Valdība atzīst, ka lietā

Calvelli un Ciglio pret Itāliju (Lielās palātas spriedums,

Nr.32967/96, 49.-50.punkts, tiks publicēts Tiesas oficiālajā

apkopojumā) Tiesa izvērtēja Konvencijas 2.panta kontekstā

civilprocesu, kas tika ierosināts pret ārstu par ārstniecības

nolaidību, un ka gan iepriekšminētajā lietā, gan arī šajā lietā

runa bija par nonāvēšanu aiz neuzmanības. Tomēr valdība atgādina,

ka Calvelli & Ciglio lietā ārsta saukšana pie

kriminālatbildības nenotika sakarā ar noilguma iestāšanos, kamēr

šajā lietā A.A. tika efektīvā veidā tiesāts un sodīts. Tādējādi

valdība uzskata, ka tikai tiesību normu trūkums valsts

krimināltiesībās, kas ļautu sodīt vainīgo personu, vai šādu

tiesību normu neefektīva piemērošana konkrētā lietā varētu

attaisnot attiecīgā civilprocesa izvērtēšanu 2.panta

kontekstā.

Kopumā valdība secina, ka principā

tikai kriminālprocess ir ņemams vērā attiecībā uz 2.panta 1.daļā

ietvertajiem "pozitīvajiem pienākumiem". Tā kā iesniedzēja

nevienā brīdī nebija uzsvērusi jautājumu par ierosinātā

kriminālprocesa pret A.A. efektivitāti, valdība uzskata, ka