2353. pants

(Ar

grozījumiem, kas izdarīti ar 22.12.1992. likumu)

"Kas izvarojis sievieti vai, viņai

nesamaņas stāvoklī atrodoties, izdarījis ar viņu kopošanos, tam

jādod viņai pilnīga atlīdzība arī par morālo kaitējumu."

Kriminālprocesa kodeksa 101.pants

nosaka sekojošo:

"Civilprasību krimināllietā var

pieteikt persona, uzņēmums, iestāde vai organizācija, kurai ar

noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi, un neatkarīgi

no prasības apmēriem tā izskatāma kopā ar krimināllietu pēc šās

lietas piekritības. Civilprasību pieteic pret apsūdzēto vai pret

personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību.

Civilprasību var pieteikt kā

ierosinot krimināllietu, tā pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kā

arī tiesā līdz tiesas izmeklēšanas sākumam.

Ja tiesa lietas iztiesāšanu

atlikusi, tad cietušais saglabā tiesību pieteikt civilprasību

līdz tiesas izmeklēšanas sākumam arī nākamajā tiesas sēdē.

Civilprasība krimināllietā ir

atbrīvota no valsts nodevas.

Krimināllietā pieteiktās

civilprasības pierādīšana notiek šai kodeksā paredzētajā

kārtībā.

Civilprasību krimināllietā nevar

pieteikt, ja šo prasību tiesa jau noraidījusi civilprocesa

kārtībā.

Personai, kas nav pieteikusi

civilprasību krimināllietā, kā arī personai, kuras civilprasība

nav izskatīta tāpēc, ka krimināllieta izbeigta vai taisīts

attaisnojošs spriedums, ir tiesība to pieteikt civilprocesa

kārtībā."

C. Eiropas

Padomes

Ministru

komitejas rezolūcijas

1975.gada 14.marta Eiropas Padomes

Ministru komitejas rezolūcija Nr. (75) 7 par zaudējumu atlīdzību

gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi, un nāves gadījumā ir

pieņemta, lai "samazinātu dažādību, kas pastāv Dalībvalstu

likumdošanā un tiesu praksē šajā jautājumā". Šīs rezolūcijas

pielikumā ir izklāstīti zaudējumu atlīdzības principi; uz šo

lietu attiecināmie paragrāfi nosaka sekojošo:

"I. Vispārīgie noteikumi

1. Ņemot vērā noteikumus par

atbildību, personai, kura ir cietusi zaudējumu, ir tiesības uz tā

atlīdzību tādā veidā, lai persona atrastos situācijā, kas ir cik

vien iespējami tuvu tai situācijai, kurā persona būtu bijusi

atradusies, ja zaudējums nebūtu noticis.

(..)

3. Spriedumam pēc iespējas ir

jāatklāj kompensācijas apjoms, kas piešķirts sakarā ar dažādiem

zaudējuma pamatiem, kuru cietis cietušais.

(..)

III. Atlīdzība nāves gadījumā

14. Cietušā nāves gadījumā radušās

izmaksas, it īpaši apbedīšanas izmaksas, ir jāatlīdzina.

15. Cietušā nāve rada tiesības uz

atlīdzību par mantisku zaudējumu:

a) personām, attiecībā pret kurām

cietušajam bija vai būtu bijis likumīgs pienākums viņas

apgādāt;

b) personām, kuras cietušais

pilnībā vai daļēji apgādāja vai būtu apgādājis, pat ja tas nebija

noteikts ar likumu (..)

(..)

19. Tiesību sistēmās, kurās šobrīd

netiek paredzētas tiesības uz atlīdzību par trešo personu

pārciestajām fiziskajām ciešanām upura nāves gadījumā, šādas

tiesības uz atlīdzību ir jāparedz tikai tēvam un mātei,

dzīvesbiedram, saderinātajam un upura bērniem; pat šajā gadījumā

atlīdzība var tikt pakļauta nosacījumam, ka šīm personām bija

tuvas emocionālas saites ar upuri nāves brīdī.

Tiesību sistēmās, kurās šobrīd

noteiktām personām paredz šādu tiesību uz atlīdzību, šī tiesība

nevar tikt paplašināta ne attiecībā uz tiesību ieguvējiem, ne

attiecībā uz kompensācijas apmēru."

1975.gada 18.septembra Eiropas

Padomes Ministru komitejas rezolūcija Nr. (75) 24 par satiksmes

negadījuma rezultātā iestājušos nāves gadījuma vai nodarīto

miesas bojājumu atlīdzināšanu nosaka sekojošo:

"Ministru komiteja,

Zinot, ka nacionālo valstu

likumdošanā un praksē pastāv ievērojamas atšķirības, kuras rada

nevienlīdzību, jautājumā par satiksmes negadījuma rezultātā

iestājušos nāves gadījuma vai nodarīto miesas bojājumu

atlīdzināšanu;

(..)

I. Rekomendē Dalībvalstu valdībām

ņemt vērā savā likumdošanā un praksē sekojošus principus:

1. Gadījumos, kad satiksmes

negadījums ir noticis neuzmanības dēļ, proti, sakarā ar

automašīnas vadīšanas laikā notikušu kļūdu, kurā automašīnas

vadītājs nav vainojams, radot briesmas sev vai pakļaujot briesmām

citus, nav jāierosina kriminālprocess. Gadījumā, kad tas tiek

tomēr izdarīts, sodi nav jāuzliek par slepkavību vai par miesas

bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības.

2. Izņemot gadījumus, kad izdarītā

kļūda nav attaisnojama, tāpat ir jārīkojas attiecībā uz

nonāvēšanā un miesas bojājumu nodarīšanā aiz neuzmanības vainīgo

par pārkāpumiem pret pašu cietušo vai viņa tuviniekiem tādā

veidā, kad viņa sodīšana būtu nevajadzīga, proti,

necilvēcīga.

3. Iepriekšminēto rekomendāciju

piemērošana nedrīkst nekādā veidā ietekmēt cietušo tiesību uz

atlīdzību (..)."

Sūdzības

Iesniedzēja sūdzas, ka,

interpretējot Civillikuma attiecīgās tiesību normas sašaurināti

un atsakoties viņai atzīt tiesības uz atlīdzību par morālo

kaitējumu, kuru radījusi viņas meitas nāve, Latvijas tiesas ir

pārkāpušas Konvencijas 2.panta 1.daļu, ņemot atsevišķi un kopā ar

Konvencijas 13.pantu. Šajā sakarā iesniedzēja uzskata, ka

negadījuma vaininieka sodīšana kriminālprocesuālā kārtībā un

viņas meitas apbedīšanas izdevumu atlīdzināšana ir nepietiekama

tām ciešanām, kurām viņa bija pakļauta sakarā ar viņas bērna

nāvi.

Juridiskais

aspekts

Iesniedzēja sūdzas, ka Latvijas

tiesu atteikums piešķirt viņai atlīdzību par morālo kaitējumu,

kuru viņa ir cietusi sakarā ar savas meitas nāvi, pārkāpj

Konvencijas 2.pantu, ņemot atsevišķi un kopā ar Konvencijas

13.pantu. Šie panti nosaka sekojošo:

2.panta 1.daļa

"Ikviena tiesības uz dzīvību

aizsargā likums. (..)"