8. pants

Izvērtējot Plānojuma apbūves noteikumus un grafisko daļu

attiecībā uz AER ražošanas ierobežojumiem, konstatēju, ka

Plānojums daļā par VES un saules paneļu izvietošanas

ierobežojumiem ir pretrunā ar valsts AER veicināšanas politiku,

bez tiesiska un izvērsta pamatojuma ierobežo Satversmes

105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu, kā arī pārkāpj

samērīguma un tiesiskās noteiktības principus.

Atbilstoši apbūves noteikumu 45. punktam VES, kuru jauda ir 20

kW un vairāk, būvniecība ir aizliegta pilsētas vai ciema

teritorijā; teritorijās ar īpašiem

noteikumiem -Teritorija, kurā aizliegta vēja

elektrostaciju, kuru jauda ir 20 kW un vairāk, būvniecība

(TIN12)17 (turpmāk - TIN12); Vietējas nozīmes

kultūrvēsturiskā teritorija (TIN4) un Ainaviski vērtīga

teritorija (TIN5); īpaši aizsargājamās dabas teritorijās,

mikroliegumos un to buferzonās, biotopos; kultūras

pieminekļu un to aizsardzības zonu teritorijās. Grafiski TIN12

attēlota kā 1,3 km buferzona ap Preiļu pilsētas un visu

novada ciemu teritoriju robežām:

1) Plānojuma Paskaidrojuma rakstā norādīts, ka TIN12 izveides

mērķis ir sabalansēt dažādu iesaistīto pušu - iedzīvotāju,

uzņēmēju un pašvaldības18 - intereses attiecībā uz VES

izvietošanu, mazinātu ietekmi uz vidi, iedzīvotāju dzīves

kvalitāti, aizsargātu nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības.

Pilsētas un ciemu apbūves struktūra raksturota kā blīva un

kompakta,19 kur koncentrējas lielāks iedzīvotāju

skaits (62,3 % no visiem novada iedzīvotājiem 2024. gada

sākumā20). Daļa ciema robežās iekļautas teritorijas,

kas primāri paredzētas apbūvei, bet šobrīd nav apbūvētas. Gan

Plānojuma Paskaidrojuma rakstā, gan IAS21 Pašvaldība

atzīst, ka novadā pastāv negatīvas demogrāfiskās tendences -

samazinās iedzīvotāju skaits22 un pakalpojumu

pieejamība, kā arī būvniecības aktivitāte.23

Pašvaldība norādījusi, ka ar TIN12 izvēlētais skaitliskais

rādītājs (1,3 km) VES izvietošanas ierobežošanai noteikts,

pielietojot datos balstītas telpiskās plānošanas metodes un ĢIS

rīkus, un modelējot 800 m un 1,3 km platu joslu no pilsētas

un ciemu robežām.24

Ņemot vērā, ka gan Plānojuma Paskaidrojuma rakstā, gan IAS

Pašvaldība pati atzīst negatīvas demogrāfiskās tendences -

iedzīvotāju skaita samazināšanos, pakalpojumu pieejamības un

būvniecības aktivitātes kritumu -, kā arī to, ka novada ciemu

apbūves struktūra un iedzīvotāju skaits ir būtiski atšķirīgs

(piemēram, Dzeņos 5 iedzīvotāji, Lielie Anspoki - 43 iedzīvotāji,

Pieniņi - 46 iedzīvotāji, savukārt Aglona - 688 iedzīvotāji un

Riebiņi - 644 iedzīvotāji), ir vērtējams vai visām apdzīvotajām

vietām ir piemērojams vienāds VES izvietošanas ierobežojums 1,3

km joslā, neatkarīgi no konkrētās apdzīvotās vietas apbūves

blīvuma, struktūras, attīstības potenciāla un faktiskā

iedzīvotāju skaita. Lai gan Paskaidrojuma rakstā norādīts, ka 1,3

km rādītājs noteikts, izmantojot ĢIS rīkus un telpiskās

plānošanas metodes, modelējot 800 m un 1,3 km joslu no pilsētas

un ciemu robežām, šāda modelēšana pati par sevi nepierāda, ka

vienāds attāluma kritērijs visām apdzīvotajām vietām ir vienlīdz

pamatots. Tieši pretēji - Pašvaldības paustās demogrāfiskās

tendences un atšķirīgās ciemu attīstības trajektorijas prasa

diferencētu pieeju un pienācīgu interešu samērošanu. Plānojums un

Paskaidrojuma raksts nesatur objektīvi pārbaudāmu pamatojumu,

kādēļ ierobežojums vienādā apmērā piemērojams gan ciemam ar 5

iedzīvotājiem, gan apdzīvotai vietai ar vairāk nekā 600

iedzīvotājiem, kā arī nav sniegts izvērtējums, kā šāds vispārīgs

ierobežojums ietekmē to nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības,

kuru īpašumi atrodas 1,3 km joslā un kuriem tiek liegtas iespējas

izmantot īpašumu VES attīstībai, tādējādi ierobežojot Satversmes

105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu.

Turklāt jāņem vērā, ka ietekmju izvērtēšanai un risku vadībai

tiesību sistēmā jau pastāv individuāli instrumenti, tostarp

ietekmes uz vidi novērtējums (IVN), kura būtība ir konkrētās

ieceres izvērtēšana, ņemot vērā konkrētās lokācijas apstākļus un

nepieciešamos mazināšanas pasākumus. Līdz ar to vispārīgs un

automātiski piemērojams aizlieguma zonējums ap visām apdzīvotajām

vietām, neizšķirot tās pēc faktiskajiem apstākļiem un neparedzot

samērīgākus risinājumus, faktiski aizstāj individuālo izvērtējumu

ar vispārīgu pieņēmumu un noved pie tā, ka TIN12 no salāgošanas

instrumenta pārtop par aizlieguma instrumentu, tādējādi zaudējot

teritorijas plānošanā paredzēto funkciju.

Attiecībā uz argumentu par nepieciešamību aizsargāt nekustamo

īpašumu īpašnieku tiesības - ne Plānojums, ne tā Paskaidrojuma

raksts nesniedz pierādījumus, ka, pieņemot lēmumu par 1,3 km

zonas noteikšanu, Pašvaldība ir identificējusi visas skartās

personu grupas un veikusi objektīvu visu iesaistīto pušu interešu

samērošanu. Proti, Plānojuma pamatojumā netiek skaidrots, kādēļ

par prioritāri aizsargājamām tiek atzītas to zemes īpašnieku

intereses, kurus potenciāli varētu ietekmēt vēja parka izveide to

īpašumu tuvumā, salīdzinājumā ar to personu interesēm un

Satversmes 105. pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu, kuru

nekustamie īpašumi atrodas 1,3 km zonā un kuriem ar šo regulējumu

tiek liegta tiesiska iespēja izmantot savu īpašumu VES

būvniecībai. Līdz ar to nav pamatots, ka pieņemtais ierobežojums

ir noteikts, izvērtējot un samērojot abu pušu tiesības un

intereses, kā arī nav skaidrots, kādēļ vienas personu grupas

tiesību aizsardzībai tiek piešķirta priekšroka pār citas personu

grupas tiesībām uz īpašuma izmantošanu.

Plānojuma Paskaidrojuma rakstā25 norādīts, ka

aktuālajos ietekmes uz vidi novērtējuma procesos (turpmāk - IVN)

secināts, ka 250 m augstu VES mirgošanas efekta no VES rotora

lāpstiņu kustības ietekme sniedzas līdz pat 2 km attālumā,

savukārt VES attālinot, mirgošanas efekta ietekmes intensitāte

samazinās. Tomēr jāuzsver, ka minētie secinājumi izdarīti

konkrētu IVN ietvaros par konkrētām iecerēm citās Latvijas

pašvaldībās. Bez tam IVN pēc būtības ir individuāls

izvērtējums, kas tiek veikts katram gadījumam atsevišķi,

ņemot vērā konkrētās lokācijas apstākļus un paredzētās darbības

tehniskos parametrus. Līdz ar to secinājumi, kas iegūti

atsevišķos IVN procesos, nav automātiski vispārināmi un

nevar kalpot par pietiekamu un vienīgo pamatu vispārīgas

prasības vai aizlieguma zonējuma noteikšanai teritorijas

plānojumā, jo izvietojums, ietekmes apjoms un mazināšanas

iespējas katrā konkrētajā gadījumā ir vērtējamas individuāli.

Turklāt mirgošanas efekts, kas rodas no VES rotoru lāpstiņu

kustības, ar atbilstošiem inženiertehniskiem risinājumiem ir

tehniski vadāms un novēršams, līdz ar to, tas pēc būtības ir

risināms konkrētas ieceres līmenī IVN procesā, nevis ar vispārīgu

aizliegumu teritorijas plānošanas kontekstā.

Attiecībā uz argumentu, ka ierobežojumu buferzona

noteikta nolūkā mazināt ietekmi uz vidi norādāms, ka ietekmes

izvērtēšanai pastāv arī citi Ministrijas ieskatā samērīgāki

instrumenti. Viens no likumdošanā noteiktiem instrumentiem

ietekmes uz vidi izvērtēšanai ir IVN. IVN procedūra paredz

konkrētās ieceres ietekmes izvērtēšanu, tostarp paredzēto darbību

iespējamo ietekmi uz vidi un iedzīvotāju veselību, kā arī

mazinošo pasākumu noteikšanu, līdz ar to 1,3 km vispārējs un

automātiski piemērojams aizliegums nav vienīgais iespējamais

instruments, kā sasniegt norādītos mērķus.

Būtiski vērst uzmanību uz TIN kā teritorijas plānošanas

instrumenta būtību. TIN nodrošina pašvaldībai iespēju noteikt

teritorijas, kurās dabas, vides, kultūras, drošības vai tehnisku

apsvērumu dēļ teritorijas izmantošanai un apbūvei tiek piemērotas

papildu prasības vai ierobežojumi. TIN paredzēts, lai līdzsvarotu

dažādas sabiedrības intereses un ilgtspējīgas attīstības

vajadzības, balstoties konkrētu risku un aizsargājamo vērtību

izvērtējumā. Vienlaikus šis instruments var noteikt

priekšnosacījumus konkrētu darbību īstenošanai, tomēr Ministrijas

kā attiecīgās nozares politikas veidotājas un teritorijas

plānošanas nozares ministrijas ieskatā TIN nav paredzēts kā

mehānisms kāda noteikta veida saimnieciskās darbības būtiskai

ierobežošanai vai pilnīgam aizliegumam. Šajā gadījumā TIN tiek

izmantots pārsvarā kā vispārēja aizlieguma instruments, nevis kā

sabalansētas salāgošanas un nosacījumu noteikšanas mehānisms, kā

rezultātā TIN zaudē savu pamatfunkciju un mērķi, kam tas

teritorijas plānošanā ir paredzēts.

Visbeidzot jāuzsver, ka, nosakot vispārīgu aizliegumu VES

izveidei ar jaudu 20 kW un vairāk un to pamatojot ar

nepieciešamību mazināt ietekmi uz vidi, iedzīvotāju dzīves

kvalitāti, saglabāt apdzīvoto vietu ainavu un kultūras vērtības,

kā arī aizsargāt nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības, nav

skaidrots, kādēļ šādi paši aizsardzības mehānismi pašvaldības

ieskatā nav nepieciešami, piemēram, 19 kW jaudas gadījumā.

Iekārtas jauda pati par sevi ir tehnisks raksturlielums, nevis

teritorijas plānošanas kritērijs, jo tā tiešā veidā nenosaka

iekārtas fiziskos izmērus vai radīto emisiju (trokšņa, mirgošanas

efekta) apjomu. Pašvaldība nav sniegusi argumentāciju, kāpēc

zemākas jaudas VES ietekme būtu pieļaujama, bet 20 kW -

kategoriski aizliedzama tajā pašā lokācijā.

Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi paredz:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot

pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot

vienīgi saskaņā ar likumu." Satversmes 1. pants nosaka:

"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika."

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas

visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

gribas.26 Tādējādi pašvaldībai, nosakot konkrētas

saimnieciskās darbības ierobežojumus, ir jānodrošina, no vienas

puses, Satversmes 105. pantā un citās Satversmes normās

komersantiem garantēto pamattiesību ievērošana un, no otras

puses, personu tiesību aizsardzība.27

2) Plānojumā pirmreizēji noteiktas28 un grafiskajā

daļā attēlotas piecas Ainaviski vērtīgas teritorijas

(TIN5),29 kurām noteikti saimnieciskās darbības

ierobežojumi. Lai gan apbūves noteikumu 888. un 889. punktā

attiecībā uz TIN5 teritorijām VES nav tieši minētas, no

Paskaidrojuma raksta 14. attēla Teritorijas, kurās nav atļauta

vēja elektrostaciju būvniecība30 ietvertā, izriet,

ka pašvaldība šo regulējumu faktiski attiecina arī uz VES

izvietošanu.

Konstatējams, ka Plānojums būtiski pastiprina ainavisko

vērtību saglabāšanas un aizsardzības tiesisko regulējumu

salīdzinājumā ar iepriekšējiem Preiļu,31

Aglonas,32 Riebiņu33 un

Vārkavas34 novadu teritorijas plānojumiem.

No Apbūves noteikumu 51. punkta izriet ierobežojumi saules

paneļu izvietošanai vietējas nozīmes kultūrvēsturiskajās

teritorijās (TIN4) un Ainaviski vērtīgajās teritorijās

(TIN5), izvirzot papildus nosacījumus - tikai pašpatēriņam ar

jaudu līdz 50 kW, novietojumu un platību saskaņojot ar

pašvaldību.

Pašvaldībai teritorijas plānošanas ietvaros ir tiesības

noteikt prasības ainavu un kultūrvēsturisko vērtību aizsardzībai,

tomēr Plānojuma Paskaidrojuma rakstā nav sniegts objektīvs un

pārbaudāms pamatojums, kādēļ aizsargājamo vērtību saglabāšanai

nepieciešams tieši šāds risinājums - jaudas slieksnis 50 kW un

ierobežojums "tikai pašpatēriņam", kā arī, kādēļ šāds

ierobežojums ir piemērots un nepieciešams tieši TIN4 un TIN5

teritorijās. Tādējādi nav skaidri pamatots, kādēļ atšķirīga

attieksme tiek piemērota saules paneļu uzstādīšanai pašpatēriņam

un saules enerģijas ražošanai citiem mērķiem, ja abu gadījumos

iespējama līdzīga vizuālā ietekme, kuru primāri nosaka iekārtu

novietojums, platība un tehniskie risinājumi, nevis pats

enerģijas izmantošanas mērķis. Vienlaikus prasība saskaņot

novietojumu un platību ar pašvaldību bez iepriekš noteiktiem

skaidriem, objektīviem kritērijiem rada tiesiskās noteiktības

risku, jo praksē var veidoties situācija, ka lēmums ir atkarīgs

no individuālas interpretācijas, nevis vienveidīgi piemērojamiem

kritērijiem par faktisko vizuālo ietekmi uz ainavu un

kultūrvēsturiskajām vērtībām.

Pašvaldībai ir pienākums noteikto ierobežojumu nepieciešamību

un izvēlēto risinājumu atbilstību samērīguma principam pamatot ar

objektīviem, pārbaudāmiem un racionāliem apsvērumiem, tostarp

izskaidrojot, kādēļ nav pietiekami ar mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem (piemēram, prasībām attiecībā uz izvietojumu, platību,

vizuālās ietekmes mazināšanas risinājumiem), kas ļautu aizsargāt

ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības, vienlaikus nepamatoti

neierobežojot īpašuma izmantošanu.

Pašvaldība savas kompetences ietvaros nevar rīkoties

patvaļīgi. Proti, tās rīcībai ir jābūt objektīvi pamatotai un

balstītai racionālos apsvērumos, kas pamato noteiktā ierobežojuma

nepieciešamību. Vērtējot Pašvaldības noteiktās ainaviskās

teritorijas kopsakarībā ar VES aizlieguma buferzonām 1,3 km

rādiusā ap pilsētu un ciemiem un citus vienlaikus piemērotos

ierobežojumus, secināms, ka ierobežojumi tiek piemēroti tik plašā

un kumulatīvā apmērā, ka tie faktiski padara VES izvietošanu

novada teritorijā neiespējamu. Tas kopumā samazina valsts mērogā

pieejamo teritoriju potenciālu AER attīstībai un rada risku

nesasniegt valsts klimata un enerģētikas politikas mērķus,

tostarp enerģētiskās neatkarības un drošības stiprināšanu.

Demokrātiskas tiesiskas valsts princips prasa nepieļaut tādas

sekas, kas var būtiski kaitēt sabiedrības interesēm, tādēļ

ierobežojumiem jābūt tiesiski skaidriem, objektīvi pamatotiem un

samērīgiem.