13. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums

tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad.

Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmie mērķi ir demokrātiskas valsts iekārtas,

sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Ņemot

vērā Latvijas vēsturisko pieredzi un to, ka pašlaik latviešu

valodas lietojums nav pietiekams, kā arī īpašo ģeopolitisko

situāciju, valstij jāīsteno pozitīvi pasākumi un pastiprināti

jāaizsargā valsts valodas pozīcijas, paredzot arī tās lietojumu

priekšvēlēšanu aģitācijā. Pieteikuma iesniedzējas ieskatā,

pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi varētu būt

demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību

aizsardzība, tomēr tai ir šaubas par šiem mērķiem, jo

mazākumtautību valodas nevājina demokrātiju.

13.1. Sabiedrības drošība var būt pamats ierobežot

vārda brīvību, arī reglamentējot valodu lietojumu noteiktos

veidos, ņemot vērā apstākļus, kas saistīti ar drošības riskiem.

Jebkuras valsts drošības politiku ietekmē tās ģeopolitiskais

stāvoklis. Latvijas drošības politika ir pakārtota tam, ka

Latvijas kaimiņvalsts ir Krievija, kuras pašreizējā ideoloģija ir

vērsta uz karu un agresiju pret kaimiņvalstīm. Valsts drošības

dienests un Satversmes aizsardzības birojs pastāvīgi norāda uz

Krievijas kā Latvijas kaimiņvalsts radīto apdraudējumu

sabiedrības drošībai un demokrātiskai valsts iekārtai

(piemēram, Valsts drošības dienesta publiskais pārskats

par Valsts drošības dienesta darbību 2023. gadā. Pieejams:

vdd.gov.lv, un Satversmes aizsardzības biroja 2023. gada

darbības pārskats. Pieejams: sab.gov.lv).

Krievijas politikā un propagandā ir attīstīts "krievu

pasaules" ideoloģiskais koncepts, proti, ideja, ka krievu

pasaule sniedzas arī ārpus Krievijas, visās bijušās Krievijas

impērijas un Padomju Savienības robežās. Krievija tās

"tautiešu" interešu aizsardzību izmanto kā ieganstu,

lai iejauktos citu valstu iekšējās lietās, lietotu militāru spēku

un pārkāptu to teritoriālo integritāti (sk.: Russia's

Footprint in the Nordic-Baltic Information Environment.

Report 2016/2017. Riga: NATO Strategic Communications

Centre of Excellence, 2018, p. 8. Pieejams:

stratcomcoe.org).

Daudzu gadu garumā Krievija ar "tautiešu politikas"

palīdzību veidoja augsni hibrīdkara uzsākšanai pret Ukrainu.

Metodes, kas tika izmantotas Ukrainā pirms 2014. un

2022. gada notikumiem, Krievija daudzu gadu garumā ir

izmantojusi arī Latvijā (sal.: Kudors A. Russia and

Latvia. A Case of Sharp Power. New York: Routledge, 2024,

p. 93). Latviju kā savu "dabisko interešu un

ietekmes sfēru" vai "nacionālās drošības zonu",

kurā tai ir "īpaša atbildība un pienākumi", Krievija ir

deklarējusi jau kopš 1992. gada (sk.: Paplašināta

Eiropa un tās kaimiņu politika: Austrumu dimensija. Rīga:

Latvijas Ārpolitikas institūts, 2005, 33. lpp.

Pieejams: liia.lv). Par to, ka Krievija pastāvīgi ir

ieinteresēta Latvijā notiekošajos procesos, liecina arī Krievijas

Ārlietu ministrijas 2024. gada ziņojums par Krievijas

pilsoņu un tautiešu tiesību pārkāpumiem ārvalstīs, kurā Latvija

raksturota kā viena no vislielākajā mērā "rusofobiskām"

valstīm (sk. Krievijas Ārlietu ministrijas

2024. gada 20. decembra kārtējo ziņojumu par Krievijas

pilsoņu un tautiešu tiesību pārkāpumiem ārvalstīs. Pieejams:

mid.ru). Lai kāpinātu spriedzi Latvijas sabiedrībā,

palielinātu neuzticību valsts varai un politikai un veidotu

apstākļus Latvijas politikas pārorientācijai Krievijas virzienā,

Krievija plaši izmanto dažādus informatīvās ietekmes pasākumus.

Tādējādi Latvijas drošību jau ilgstoši apdraud tās kaimiņvalsts

Krievijas īstenotie informatīvās ietekmes pasākumi.

13.2. Krievija, izmantojot uz krievu valodā

runājošo sabiedrības daļu orientētas politiskās organizācijas,

jau ilgstoši ir centusies nostiprināt krievu valodas pozīcijas

Latvijā, lai kavētu šo iedzīvotāju integrēšanos Latvijas

sabiedrībā, kā arī lai būtu vieglāk ar tiem manipulēt, izmantojot

propagandu un dezinformāciju (sk. Valsts drošības

dienesta viedokli). Krievijas "tautiešu politikas"

ietvaros krievu valoda līdztekus parastajām valodas funkcijām

tiek izmantota kā prokremliski noskaņoto sabiedrības daļu

vienojošs elements un viens no līdzekļiem Krievijas politisko

mērķu sasniegšanai - Latvijas sabiedrības šķelšanai un Krievijas

varas naratīvus un agresīvo politiku atbalstošās kopienas

nostiprināšanai, uzturēšanai un paplašināšanai. Tādējādi

secināms, ka krievu valoda pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā

var tikt izmantota kā Krievijas ideoloģijas nesēja, tāpēc valodu

lietojuma regulējums izskatāmajā lietā ir būtisks Latvijas

nacionālās drošības jautājums.

13.3. Valstij, lai aizsargātu savu demokrātisko

iekārtu un garantētu savas demokrātiskās sistēmas stabilitāti,

var būt nepieciešams veikt īpašus pašaizsardzības pasākumus

(sal.: Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 20.2. punkts).

Vēlēšanas ir būtisks demokrātisks process, kurā tauta īsteno savu

suverēno varu. Viens no elementiem, kas raksturo demokrātisku

valsts iekārtu, ir brīvas vēlēšanas, un šis princips attiecas arī

uz priekšvēlēšanu periodu (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017-25-01 17. punktu un Senāta

2006. gada 3. novembra sprieduma lietā

Nr. SA-5/2006 10.2. punktu). Apstrīdētās normas ir

vērstas uz Krievijas informatīvās ietekmes pasākumu iedarbības

mazināšanu priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Krievijas

informatīvās ietekmes pasākumi tiek īpaši vērsti uz valstīm,

kurās plānotas vēlēšanas, nolūkā ietekmēt sabiedrisko domu un

politisko kursu par labu Krievijas interesēm

(sk. Satversmes aizsardzības biroja

2023. gada darbības pārskatu. Pieejams: sab.gov.lv).

Tādēļ ir būtiski, ka priekšvēlēšanu aģitācijas periodā tiek

mazināta iespēja izplatīt Krievijas agresīvo politiku atbalstošus

vēstījumus, kas negatīvi ietekmē tos Latvijas iedzīvotājus, kuri

vēlētos Latvijas politisko attīstību Krievijas virzienā.

Apstrīdētās normas aizsargā sabiedrības drošību un

demokrātisko valsts iekārtu, mazinot svešvalodu lietojumu un

stiprinot latviešu valodas, arī latgaliešu rakstu valodas un

lībiešu valodas, lietojumu priekšvēlēšanu aģitācijā. Latviešu

valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes

sastāvdaļa, un Latvijas valstisko identitāti veido arī latgaliešu

rakstu valoda kā latviešu valodas vēsturiskais paveids un lībiešu

valoda, kurai kā vienīgajai pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodai

ir piešķirta īpaša valstiska aizsardzība (sal.: Senāta

2020. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. SA-1/2020

22. punkts).

Secināms, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir saistīts ar nacionālās drošības un līdz ar to arī

demokrātiskās valsts iekārtas apdraudējuma risku mazināšanu

pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā un vērsts uz sabiedrības

drošības un demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir sabiedrības

drošības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.