6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Elīna Luīze

Vītola - norāda, ka valsts var regulēt valodu lietojumu kā

formu, kādā tiek paustas idejas priekšvēlēšanu aģitācijas laikā,

bet vienlaikus tai jānodrošina sabiedrības informētība par

vēlēšanu procesu, politisko partiju pozīcijām un ikviena tiesības

uz brīvām vēlēšanām.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai valstīm,

par spīti ierasti šaurajai rīcības brīvībai priekšvēlēšanu

aģitācijas laikā, ir tiesības, ja to prasa neatliekama

sabiedrības vajadzība, paredzēt ierobežojumus valodu lietojumam,

kuras nav valsts valoda. Arī Eiropas Komisija par demokrātiju

caur tiesībām (Venēcijas komisija) un Vispārējās konvencijas par

nacionālo minoritāšu aizsardzību konsultatīvā komiteja (turpmāk -

Konsultatīvā komiteja) nav secinājušas, ka valstīm nebūtu tiesību

noteikt ierobežojumus svešvalodu lietojumam priekšvēlēšanu

aģitācijā. Starptautisko institūciju rekomendācijas ir vērstas

galvenokārt uz to, lai informācija par vēlēšanām, to norisi un

vēlētāju tiesībām būtu pieejama pēc iespējas plašāk. Valstij

jāsamēro valsts valodas aizsardzība un, iespējams, citas

sabiedrības vajadzības ar mazākumtautību intereses pārstāvošo

kandidātu un elektorāta tiesībām uz informācijas un viedokļu

apmaiņu priekšvēlēšanu laikā. To darot, valstij jātiecas sasniegt

līdzsvaru, kas ne vienai, ne otrai grupai neatņem tiesības pēc

būtības un nodrošina mazākumtautību intereses pārstāvošo

kandidātu tiesības efektīvi kandidēt vēlēšanās, priekšvēlēšanu

aģitācijā paust savas idejas un uzrunāt vēlētājus.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietās "Şükran Aydın and

others v. Turkey" un "Mestan v. Bulgaria"

atzinusi, ka valstīm ir noteikta rīcības brīvība regulēt valodu

lietojumu priekšvēlēšanu aģitācijā, taču konkrēto lietu apstākļos

ir konstatējusi pārkāpumu. Salīdzinot minētās lietas ar izskatāmo

lietu, valsts valodas aizsardzība kā citu personu tiesību

aizsardzības elements būtu uzskatāma par leģitīmu mērķi, kuram

kalpo ierobežojums priekšvēlēšanu aģitācijā lietot valodas, kas

nav valsts valoda. Lai arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa minētajās

lietās to apšaubīja, arī demokrātiskas valsts iekārtas un

sabiedrības drošības aizsardzību varētu uzskatīt par leģitīmiem

pamattiesību ierobežojuma mērķiem, ņemot vērā Saeimas apsvērumus

par pastiprinātu trešo valstu ieinteresētību Latvijā notiekošos

vēlēšanu procesos, kā arī mēģinājumiem ar dezinformācijas

palīdzību ietekmēt šos procesus un plašāku sabiedrību. Atbilstoši

šiem leģitīmajiem mērķiem varētu paplašināties Latvijas rīcības

brīvības robežas. Starp izskatāmo lietu un minētajām Eiropas

Cilvēktiesību tiesas lietām ir arī tāda atšķirība, ka

Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.1 pants

neparedz pilnīgu aizliegumu veikt priekšvēlēšanas aģitāciju

valodā, kas nav valsts valoda. Ja Satversmes tiesa tomēr

secinātu, ka Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma

5.1 pantā ietvertais ierobežojums ir tāds, kas

pēc būtības liedz politiskajām partijām informēt vēlētājus tiem

vislabāk saprotamajā valodā, būtu jāņem vērā Saeimas norādītie

leģitīmie mērķi.

Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.1 pantu par

iespējamo neatbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām ir

kritizējusi Konsultatīvā komiteja un Eiropas Drošības un

sadarbības organizācijas Demokrātisko institūciju un

cilvēktiesību birojs. Tomēr jāņem vērā, ka minētās institūcijas

atsaukušās uz avotiem, kas skar saturiski atšķirīgas situācijas

un pieļauj plašu izvēli valodas jautājumu regulēšanai

priekšvēlēšanu aģitācijas laikā, ciktāl pie mazākumtautībām

piederošas personas var efektīvi paust savus uzskatus, iegūt

mazākumtautību valodās informāciju par vēlēšanām un piedalīties

demokrātiskajos procesos.