2. pants

Satversmes

106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības ikvienam brīvi

izvēlēties nodarbošanos sasaucas ar Eiropas Sociālās hartas

1. pantā noteikto, ka "ikvienam ir tiesības nopelnīt sev

iztiku ar brīvi izvēlētas nodarbošanās palīdzību".

Valsts garantēta aizsardzība, kas

attiecas uz pašnodarbinātajiem un nepilnu laiku nodarbinātajiem,

neprasa nodrošināt katrai personai darbu. Šī aizsardzība ir

jāsaprot kā valsts aizsardzības nodrošinājums pret piespiedu

darbu un diskrimināciju darba tirgū (sk. Gomien D., Harris D.,

Zwaak L. Law and practice of the European Convention on Human

Rights and the European Social Charter. Council of Europe

Publishing, 1996, 382.lpp.).

Satversmes 106. pantā

ietvertās tiesības "brīvi izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu

nodrošināta iespēja izvēlēties, taču neprasa, lai tiktu

nodrošināta iespēja katram strādāt, pie tam strādāt tieši to

darbu, ko viņš vēlas. Tomēr jēdziens "izvēlēties" šai pantā

tulkojams kā personas apzināta un mērķtiecīga darbība, nevis

tikai iekšējs lēmums.

2.1. Vārdam

"nodarbošanās" latviešu valodā ir vairākas nozīmes, ar vienu no

kurām saprot "darba veidu, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

ir cilvēka eksistences avots" (sk.: Latviešu valodas vārdnīca.

Rīga, Avots, 1998, 518.lpp.). Šai nozīmē jēdziens

"nodarbošanās" ietverts arī Satversmes 106. pantā.

Arī dažu citu Eiropas valstu

konstitūcijās ietvertas līdzīgas normas, kas garantē personām

tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos vai profesiju, piemēram,

Portugāles Republikas Konstitūcijas 47. pantā un Vācijas

Federatīvās Republikas Pamatlikuma 12. pantā, kas citastarp

noteic, ka "visiem vāciešiem ir tiesības brīvi izvēlēties

profesiju, darbavietu, kā arī studiju un apmācības vietu".

Vācijas Federālā konstitucionālā

tiesa ir atzinusi, ka šī norma sargā pilsoņa brīvību modernajai

darba dalīšanas sabiedrībai īpaši svarīgā jomā: tā garantē

indivīdam tiesības pretendēt uz jebkādu nodarbošanos, ja viņš

sevi uzskata par piemērotu tai, tas ir, garantē tiesības padarīt

šo nodarbošanos par savas dzīves pamatu (sk. BVerfGE 7,377,

397).

Jēdziens "nodarbošanās" Satversmes

106. pantā saprotams ne tikai vienkārši kā saimnieciski

lietderīgs darbs, bet arī kā profesija, kas cieši saistīta ar

katra indivīda personību kopumā. Indivīda personība attīstās un

izpaužas, indivīdam nododoties šai profesijai kā savas dzīves

uzdevumam un pamatam un vienlaikus dodot ieguldījumu kopējā

labumā. Turklāt Satversmes 106.pantā ietvertais jēdziens

"nodarbošanās" aptver darbību gan prokuratūrā, gan zvērināta

notāra un zvērināta advokāta amatos.

Arī Vācijas Federālā

konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka tiesības brīvi izvēlēties

profesiju attiecas gan uz valstiski regulētajām profesijām,

piemēram, notāriem (sk. BVerfGE 80, 257[263f.]), gan arī

uz ierēdņiem, tiesnešiem, karavīriem, tas ir, uz nodarbošanos,

kas saistīta ar valsts dienestu (sk. BVerfGE

7,377[397f.]), kaut arī šajos gadījumos iespējams būtiski

specifisks regulējums.

2.2. Satversmes

106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

ir nesaraujami saistītas ar attiecīgās personas spējām un

kvalifikāciju. Tādējādi robežas personas tiesībām brīvi

izvēlēties nodarbošanos noteiktas jau pašā Satversmes

106. pantā. Tas ir, tiesības brīvi izvēlēties prokurora,

zvērināta notāra vai zvērināta advokāta amatu kā savu

nodarbošanos ir tikai tām personām, kurām ir attiecīgas spējas un

kvalifikācija, proti, spējas un kvalifikācija veikt darbu

prokuratūrā vai izpildīt zvērināta advokāta vai zvērināta notāra

amatu, turklāt izpildīt šo darbu vai amatu Latvijas

Republikā.

Turklāt Satversmes 116. pants

citastarp paredz, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes

106.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību.

Katras nodarbošanās kvalifikācijas

prasības ietver minimālo izglītības līmeni, teorētisko zināšanu,

prasmes un atbildības pakāpi, kas nepieciešama šā darba

pamatuzdevumu sekmīgai izpildei. Prokurori, advokāti, notāri ir

tiesu sistēmai piederīgas personas, katrs no viņiem noteiktā

veidā piedalās tiesu varas realizācijā. Ņemot vērā šo profesiju

uzdevumus un atbildību, minēto amatu pretendentiem var izvirzīt

augstas prasības pēc noteikta līmeņa un veida izglītības.

Apstrīdētajās normās attiecībā uz

prokurora, advokāta un notāra amatiem noteikta prasība pēc

augstākās juridiskās izglītības, neprecizējot, vai tai jābūt

akadēmiskai vai profesionālai. Tādēļ, izmantojot sistēmisko

tulkošanas metodi, šīs normas jātulko kopsakarā ar Profesiju

klasifikatoru. Tajā paredzēts, ka prokurora, advokāta, notāra, kā

arī tiesneša amata pildīšanai nepieciešama augstākā akadēmiskā

izglītība. Savukārt atbilstoši tiesību normās noteiktajam

(Izglītības likuma 1.panta pirmās daļas 2.punkts un Augstskolu

likuma 1.panta pirmās daļas 2.punkts) šādu izglītību var iegūt ne

tikai akadēmiskajās studiju programmās, bet arī profesionālajā un

akadēmiskajā studiju programmā.

Šāda veida un līmeņa izglītība

vajadzīga, lai minēto juristu profesiju pārstāvji sekmīgi pildītu

savus darba uzdevumus, kam nepieciešams augsts teorētisko un

profesionālo zināšanu līmenis, kā arī prasme risināt teorētiskas

problēmas, piemēram, lai atbilstoši interpretētu tiesību normas,

veiktu pētījumus tiesību jomā, konsultētu klientus juridiskos

jautājumos, tiesā veiktu aizstāvja, pārstāvja vai apsūdzētāja

funkcijas, gatavotu un apliecinātu juridiskos dokumentus.

Nevienā citā augstāka juridiskā

spēka tiesību normā nav paredzēta iespēja minētajās profesijās

nodarbināt personas tikai ar augstāko profesionālo izglītību.

Tādējādi uz prokurora, advokāta, notāra, kā arī tiesneša amatiem

var pretendēt ikviena persona, kura atbilst likumos izvirzītajām

prasībām un ieguvusi augstāko akadēmisko juridisko izglītību. To,

ka pretendentam šāda izglītība ir, apliecina valsts akreditētas

augstskolas izsniegts bakalaura vai maģistra akadēmiskā grāda

diploms pēc valsts akreditētas akadēmiskās vai akadēmiskās un

profesionālās studiju programmas apguves.