3. pants

Saeima atbildes rakstā

norāda, ka, piešķirot Juridiskajai fakultātei apstrīdētajās

normās noteiktās tiesības, likumdevējs ir vadījies no vēsturiski

izveidojušās prakses. Juridiskajai fakultātei šādas tiesības esot

bijušas piešķirtas arī agrāk.

Latvijā pēc 1918.gada 18.novembra

pastāvēja tikai viena valstiski atzīta augstskola, kurā varēja

iegūt augstākās juridiskās izglītības diplomu, - Latvijas

Universitāte.

Valstī bija nepieciešama kontrole

pār ārvalstu augstskolās iegūto izglītību, jo īpaši Padomju

Krievijas (no 1922.gada - PSRS) augstskolās iegūto izglītību,

kura sevišķi atšķīrās no citās valstīs iegūtās izglītības ar savu

šķirisko pieeju tiesību zinātnēm.

Tā kā tolaik Latvijā nebija

attiecīgas valsts institūcijas, kas veiktu ārvalstu augstākās

juridiskās izglītības diplomu atzīšanu, valdība deleģēja šīs

tiesības Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību

zinātņu fakultātei, pie tam vērtēšana attiecās tikai uz zvērinātu

advokātu (zvērinātu advokātu palīgu) pretendentu izglītības

dokumentiem. Šo amatu pretendentiem izvirzītā prasība pēc

Latvijas Universitātē vai tai pielīdzinātā augstskolā iegūtas

augstākās juridiskās izglītības bija izņēmums, bet ne vispārēja

prasība.

1935.gada 31.janvārī Ministru

kabinets pieņēma likumu "Par pārgrozījumiem un papildinājumiem

Tiesu iekārtas likumos", kur 280.2 panta 1.punktā ietvertais

īpašais izglītības cenzs tika pamatots ar vairākiem apstākļiem.

No vienas puses, tas bija saistīts ar jauno juristu pārmērīgu

pieplūšanu advokatūrā. No otras puses, tika ņemts vērā prasījums,

ka advokatūrai jābūt nacionālai, kā arī tas fakts "…, ka līdz

1918.gada rudenim augstskolu sistēma Krievijā vēl nebija

revolūcijas skarta un apmācības programmas bija agrākās - tātad

Latvijā atzīstamas." (Apsītis H. Tieslietu ministra

paskaidrojumi pie pārgrozījumiem un papildinājumiem tiesu

iekārtas likumos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis // 1935,

178., 182.lpp.).

Tādējādi secināms, ka, ņemot vērā

objektīvos apstākļus valstī, valdība deleģēja Latvijas

Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātei

tikai ārvalsts augstskolu pielīdzināšanu Latvijas

Universitātei.

3.1. Pēc tam, kad Latvija

bija atguvusi neatkarību, 1990.gada 26.septembrī tika pieņemts

likums "Par uzņēmējdarbību". Lai gan šis likums noteica arī

mācību iestāžu (skolu, augstskolu) darbību, tajā laikā vēl nebija

izveidota normatīvā bāze un institūcijas, kuru kompetencē

ietilptu augstskolu un studiju programmu akreditācija.

1991.gada 19.jūnijā pieņemtais

Izglītības likums nereglamentēja augstākās izglītības kvalitātes

novērtēšanas sistēmu, kā arī profesionālās kvalifikācijas

iegūšanas nosacījumus un kārtību. Saskaņā ar šā likuma 43.panta

otrās daļas nosacījumiem valsts varēja noteikt savas prasības

speciālistu sagatavošanā tikai tajos gadījumos, ja pati finansēja

šo speciālistu sagatavošanu. Nebija arī institūcijas, kas veiktu

ārvalstīs izdota juridiskās izglītības diploma atzīšanu.

Ņemot vērā šo objektīvo situāciju

un nolūku sasniegt leģitīmu mērķi, likumdevējs ar apstrīdētajām

normām piešķīra Juridiskajai fakultātei tiesības izvērtēt citu

augstskolu atbilstību Latvijas Universitātei.

Laika posmā, kamēr valsts nebija

noteikusi augstākās izglītības standartus, augstskolu valstiskas

atzīšanas kritērijus un procedūru, prasība izvērtēt, vai

prokurora, zvērināta advokāta vai notāra amata kandidāta

izglītība, kas nav iegūta Latvijas Universitātē, atbilst darbam

minētajos amatos nepieciešamajai kvalifikācijai, bija samērīga

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

3.2. Šobrīd Latvijā ir

izveidota normatīvā bāze gan Latvijas un ārvalstu augstskolu, gan

arī augstākās izglītības un profesionālās kvalifikācijas

valstiskai atzīšanai.

Augstskolu likuma 9.panta pirmā

daļa noteic, ka "izsniegt absolventiem valstiski atzītus diplomus

par augstākās izglītības iegūšanu drīkst tikai tās augstskolas,

kuras ir akreditētas un kurās apgūst valsts akreditētu studiju

programmu". Savukārt šā paša likuma 9.panta otrā daļa noteic, ka

"augstskolu diplomi tiek valstiski atzīti … pēc attiecīgās

augstskolas un studiju programmas akreditācijas …". Ne Augstskolu

likumā, ne arī Izglītības likumā nav paredzēts nosacījums, ka

valstiski atzīts diploms par akreditētas augstākās juridiskās

izglītības iegūšanu Latvijā akreditētā augstskolā būtu jāatzīst

Juridiskajā fakultātē vai kādā citā institūcijā.

Turklāt 1998.gada 29.oktobrī

pieņemtā Izglītības likuma 11.1 panta pirmajā daļā tika noteikts,

ka ārvalstīs izsniegto izglītības dokumentu, kā arī ārvalstīs

iegūto akadēmisko grādu apliecinošu dokumentu ekspertīzes

veikšanas kompetence tiek deleģēta Akadēmiskās informācijas

centram. Ekspertīzes rezultātā tiek noteikts citastarp arī tas,

kādi papildu nosacījumi jāizpilda, lai ārvalstīs izsniegtais

izglītības dokuments būtu pielīdzināms kādam no Latvijā

izsniedzamiem izglītības dokumentiem.

Dokumenta ekspertīzes rezultātā

iesnieguma iesniedzējam tiek izsniegta izziņa par to, kādam

Latvijā izsniedzamam izglītības dokumentam vai Latvijā

piešķiramam akadēmiskajam grādam atbilst vai ir pielīdzināms

ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments vai piešķirtais

akadēmiskais grāds.