10. pants

Prokurorus, kuri

pensionējās laikposmā no 1990. gada 26. oktobra līdz 1994. gada

1. jūlijam, ar pensijām nodrošināja vispārējā kārtībā, jo neviens

normatīvais akts viņiem neparedzēja izdienas pensiju. Turpretī

Prokuratūras likums, kas stājās spēkā 1994. gada 1. jūlijā,

prokuroriem paredzēja tiesības uz izdienas pensiju. Tā pārejas

noteikumu 4. punkts noteica, ka prokuratūras darbinieki, kuri

saskaņā ar šā likuma prasībām turpmāk nevar ieņemt prokurora

amatu, ir atbrīvojami no darba prokuratūrā. Prokuroriem, kuri

atbilda Prokuratūras likuma prasībām un izteica vēlēšanos strādāt

prokuratūrā, likuma 55. pantā bija un joprojām ir garantētas

tiesības uz izdienas pensiju, ja tie atbilst likumā noteiktajiem

kritērijiem. Tomēr vienlaikus šajā pantā tika norādīts, ka

izdienas pensiju piešķir saskaņā ar normatīvajiem aktiem par

pensijām. Lai gan šādiem aktiem vajadzēja būt pieņemtiem jau

1994. gada 1. jūlijā, likumdevēja vilcināšanās dēļ Izdienas

likums tika pieņemts tikai 1999. gada 13. maijā un stājās spēkā

2000. gada 1. janvārī. Lai gan šo likumu pieņemšanas un spēkā

stāšanās laiks nesakrīt, prokuroru tiesības uz izdienas pensiju

radās ar 1994. gada 1. jūliju - Prokuratūras likuma spēkā

stāšanās dienu. Izdienas likums tikai nodrošina Prokuratūras

likuma izpildi, nevis ierobežo to prokuroru tiesības uz izdienas

pensiju, kuri atbrīvoti no darba prokuratūrā pirms 1994. gada 1.

jūlija. To apliecina arī Izdienas likuma 1. pantā nostiprinātais

šā likuma mērķis: nodrošināt prokuroriem Prokuratūras likumā

noteiktās tiesības uz prokuroru izdienas pensiju un reglamentēt

kārtību, kādā izdienas pensija tiek piešķirta, aprēķināta un

izmaksāta.