3. pants

Pieteikuma iesniedzējs -

Valsts Cilvēktiesību birojs - uzskata, ka apstrīdētā

tiesību norma esot pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 91. pantu, kurš noteic, ka "visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas".

Apstrīdētā tiesību norma paredzot

atšķirīgu attieksmi pret divām prokuroru grupām, kuras atrodoties

vienādos apstākļos. Abas grupas veidojot personas, kuras bijušas

prokurori un kuras nostrādājušas zināmu laiku nostrādājušas

likumā noteiktajos amatos. Taču tām personām, kuras sasniegušas

likumā "Par valsts pensijām" (turpmāk - Pensiju likums) vecuma

pensijas piešķiršanai noteikto vecumu un atbrīvotas no darba

prokuratūrā līdz 1994. gada 1. jūlijam, neesot tiesību uz

izdienas pensiju. Savukārt personām, kuras tāpat sasniegušas

Pensiju likumā noteikto vecumu vecuma pensijas piešķiršanai līdz

1994. gada 1. jūlijam, bet atbrīvotas no darba prokuratūrā pēc

1994. gada 1. jūlija, esot tiesības uz izdienas pensiju. Valsts

Cilvēktiesību birojs uzskata, ka šādai atšķirīgai attieksmei

neesot objektīva un saprātīga pamata, jo gan vienā, gan otrā

gadījumā izdienas stāžu veidojot galvenokārt Latvijas Padomju

Sociālistiskās Republikas (turpmāk - LPSR) prokuratūrā

nostrādātais laiks. 1994. gada 1. jūlijs nevarot būt par pamatu

atšķirīgai attieksmei. Pie tam esot jānošķir vienreizējie un

regulārie maksājumi. Izdienas pensija esot regulārs maksājums,

kuru persona sāk saņemt no noteikta vecuma, ja tā atbilst citām

likumā ietvertajām prasībām, un kuru šī persona turpina saņemt

līdz mūža beigām, ja neiestājas apstākļi, kas tai liegtu saņemt

šādu pensiju.

Papildu paskaidrojumos pieteikuma

iesniedzējs atkārtoti norāda, ka līdz 1994. gada 1. jūlijam no

darba atbrīvotajiem prokuroriem vajagot būt tiesībām uz izdienas

pensiju. Tas, ka šie prokurori nav paredzējuši, ka nākotnē tiks

noteiktas tiesības uz izdienas pensiju, nevarot būt par pamatu šo

tiesību liegšanai. Vienlaikus pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētā tiesību norma neesot diskriminējoša attiecībā uz

prokuroriem, kuriem izdienas pensiju piešķīra saskaņā ar Padomju

Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk - PSRS) normatīvajiem

aktiem, ja pārejā no viena pensijas veida uz citu ticis ievērots

tiesiskās paļāvības princips. Šos jautājumus apstrīdētā tiesību

norma neregulējot.