4. pants

Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto tiesību normu, - Saeima - nepiekrīt

pieteikuma iesniedzēja viedoklim un norāda, ka apstrīdētā tiesību

norma atbilstot Satversmes 91. pantam. Saeima uzskata, ka

pieteikuma iesniedzēja izraudzītais prokuroru iedalījums divās

grupās esot pārāk vienkāršots un radot neprecīzu priekšstatu.

Objektīva priekšstata labad nepieciešams ņemt vērā vēsturisko

situāciju. Tāpēc prokurori esot iedalāmi četrās grupās - atkarībā

no tā, no kuras iestādes persona atbrīvota un no atbrīvošanas

laika.

Pirmajā grupā ietilpstošās

personas strādājušas LPSR prokuratūrā un līdz 1990. gada 26.

septembrim savas tiesības uz izdienas pensiju izmantojušas

saskaņā ar tajā laikā spēkā bijušajiem Padomju Savienības

normatīvajiem aktiem. Tā kā šie prokurori nekad neesot bijuši

Latvijas Republikas prokurori, uz viņiem nevarot attiecināt

noteikumus par Latvijas Republikas prokuratūras prokuroru

izdienas pensijām. Turklāt šīs personas saskaņā ar Latvijas

Republikas Augstākās padomes (turpmāk - Augstākā padome) 1990.

gada 29. novembra lēmuma "Par likuma "Par valsts pensijām" spēkā

stāšanās kārtību" 6. punktu varējušas pāriet uz valsts pensiju

vai turpināt saņemt izdienas pensiju, līdz Latvijas Republikas

Ministru padome (turpmāk - Ministru padome) apstiprina nolikumu

"Par izdienas pensijām".

Otrajā grupā ietilpstošās

personas pēc 1990. gada 26. oktobra turpinājušas strādāt LPSR

prokuratūrā, kuras darbība saskaņā ar Augstākās padomes Prezidija

1991. gada 6. jūnija lēmumu "Par LPSR prokuratūru" tika atzīta

par nelikumīgu. Tādēļ šīm personām saskaņā ar Izdienas likumu

neesot tiesību pretendēt uz tajā paredzēto izdienas pensiju.

Trešajā grupā ietilpstot

personas, kuras pēc 1990. gada 26. oktobra uzsākušas darbu vai

pārceltas darbā Latvijas Republikas prokuratūrā un līdz 1994.

gada 1. jūlijam atstājušas prokuroru amatus, jo sasniedza Pensiju

likumā vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu. Tā kā šīm

personām - Latvijas Republikas prokuratūras veidotājiem - neviens

normatīvais akts neesot paredzējis tiesības saņemt izdienas

pensiju, tās esot apzinājušās, ka šādu pensiju nesaņems.

Ceturtajā grupa esot tās

personas, uz kurām attiecas Izdienas likums, jo tās no darba

prokuratūrā atbrīvotas pēc 1994. gada 1. jūlija. Šo personu

tiesības uz izdienas pensiju nosakot gan Prokuratūras likums, gan

Izdienas likums. Šīm personām tiesības uz izdienas pensiju

bijušas paredzētās Prokuratūras likumā jau no 1994. gada 1.

jūlija, bet pirms īpaša likuma pieņemšanas izdienas pensija

neesot piešķirta. Tamdēļ likumdevējs izdienas pensiju regulējumu

esot saistījis tieši ar šo datumu un ierobežojis to personu loku,

kuras var pretendēt uz izdienas pensijām. Saeima norāda, ka līdz

prokuratūras reformai ne visas prokuratūras institūciju

amatpersonas veikušas tādus darba pienākumus, kādus paredzot

šobrīd spēkā esošais likums.

Saeima uzskata, ka apstrīdētās

tiesību normas leģitīmais mērķis esot "paredzēt tiem

prokuroriem tiesības uz izdienas pensiju, kuri ir veikuši savus

darba pienākumus paaugstinātas slodzes apstākļos un pēc noteikta

vecuma sasniegšanas atsevišķos gadījumos dažādu faktoru ietekmē,

piemēram, veselības stāvokļa dēļ, nevar turpināt tos veikt

nepieciešamajā kvalitātē, un līdz ar to šiem prokuroriem ir

nepieciešama speciālā aizsardzība". Turklāt apstrīdētajā tiesību

normā ietvertie līdzekļi - noteikt laiku un līdz ar to prokuroru

loku, kuriem ir tiesības pretendēt uz izdienas pensijām, -

esotproporcionāli ar nosprausto mērķi - nodrošināt

Latvijas Republikas prokuroru speciālo sociālo aizsardzību.

Izveidojot un attīstot Latvijas Republikas prokuratūras darbību,

likumdevējam esot tiesības paredzēt, "kādas garantijas būs tās

darbiniekiem, bet nav pienākums attiecināt šīs speciālās sociālās

garantijas uz prokuroriem, kuri atbrīvojās no darba citās

institūcijās".