10. pants

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka gan

valsts vecuma pensijas, gan izdienas pensijas ekonomiskās

lejupslīdes situācijā, pastāvot noteiktiem apstākļiem un

ievērojot noteiktus kritērijus, var tikt samazinātas.

Satversmes tiesa atzinusi, ka pensiju izmaksas ierobežojumi ir

bijuši saistīti ar nepieciešamību steidzami sabalansēt valsts

budžetu, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu,

lai mazinātu ekonomiskās lejupslīdes ietekmi uz ienākumu un

izdevumu līdzsvaru, kā arī nodrošinātu pensiju sistēmas

ilgtspēju. Satversmes tiesa norādījusi: "Noteiktos gadījumos

ekonomiskā krīze var sasniegt tādu līmeni, ka likumdevējam ir

jāpiešķir rīcības brīvība veikt koriģējošus pasākumus, pat ja šie

pasākumi skartu Satversmē noteiktās pamattiesības. Situācijā, kad

valsts finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, valstij ir rīcības

brīvība mainīt pensiju saņemšanas nosacījumus, lai nodrošinātu

taisnīgu sociālās apdrošināšanas sistēmu" (Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.2009-43-01 29.2.

punkts).

Satversmes tiesa secinājusi, ka krīzes pārvarēšanas pasākumi

jāveic uz pienācīga izvērtējuma pamata, ievērojot tiesiskas

valsts principus (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2., 23. un 25. punktu

un 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3.

punktu).

Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz

konkrētiem pensijas veidiem, tostarp uz izdienas pensiju, kas

aprēķināta pēc noteiktiem kritērijiem vai noteiktā apmērā. Taču,

ja valsts konkrēta veida pensiju ir paredzējusi likumā, tad

Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā

uz šo pensiju atbilstu tiesiskas valsts principiem, tostarp

tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr.

2009-76-01 5.5. punktu). Turklāt tad, ja likumdevējs ir

izšķīries par noteikta sociālā nodrošinājuma kopuma garantēšanu

likumā, persona uz to iegūst subjektīvas tiesības (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15.

punktu).

Satversmes 109. pants neliedz likumdevējam izveidoto sociālās

drošības sistēmu mainīt, proti, likumdevējs var izvēlēties citus

mehānismus noteiktu sociālo problēmu risināšanai. Tomēr

apstrīdētā norma nav vērsta uz šādu sociālās drošības sistēmas

maiņu. Tā paredz, ka noteiktu laika posmu - no 2009. gada 1.

jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim - personām piešķirtās

izdienas pensijas tiks izmaksātas 30 procentu apmērā. Apstrīdētā

norma ir ietverta pārejas noteikumos, un tās darbība ierobežota

laikā. Tas liecina, ka šajā normā paredzētais pasākums, kura

mērķis ir atrisināt radušās finansiālās problēmas, ir izņēmums no

izveidotās sistēmas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19.

marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 2.

punktu).

Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas izriet no Satversmes 109.

panta ietvaros izveidotās sociālās drošības sistēmas.

Noskaidrojot, vai šis ierobežojums ir tiesisks, jāizvērtē, vai

tas noteikts likumā, paredzēts leģitīma mērķa sasniegšanai un ir

samērīgs ar izvirzīto mērķi.